Vai apustuļi apzināti būtu izvairījušies no Jēzus ārējā izskata aprakstīšanas? Liekas, ka šādu aprakstu trūkums tikai vēlreiz apstiprina teoriju par evaņģēliju avotiem un to tapšanas apstākļiem. Evaņģēlisti, kā to konstatē daudzi biblistikas speciālisti, nebija aprakstāmo notikumu aculiecinieki, un viņiem nav bijis ziņu par to, kāds Jēzus izskatījies. Tie nerakstīja viņa biogrāfiju, bet sakopoja ticējumus, kurus par Jēzu bija dzirdējuši kristiešu vidū plašajā grieķu un romiešu pasaulē, rakstīja atrautībā no Palestīnas īstenības, kur Jēzus pavadīja savu dzīvi un kur kādreiz mita cilvēki, kas viņu bija pazinuši. Jēzus tēls. veicis tālu ceļu laikā un telpā un līdz neskaitāmiem viņa cienītājiem helēniskajā pasaulē nonāca jau sublimēts, zaudējis jebkādas miesiskas pazīmes, dievišķīgas gaismas apmirdzēts, ar vārdu sakot — de- humanizēts.
Par dažām Jēzus ārējā izskata iezīmēm mēs varam spriest netieši, dedukcijas ceļā tās atvedinot no atsevišķiem evaņģēliju pantiem, kuriem ar šo problēmu šķietami nav nekā kopīga. Kāpēc, piemēram, Jūdam Ģetze- manes dārzā vajadzēja Jēzu skūpstīt, lai uzrādītu viņu augstā priestera bendēm? Te neviļus prātā nāk doma: droši vien tāpēc, ka ārēji viņš ne ar ko īpaši neatšķīrās no citiem Jeruzalemes ebrejiem, bija tāds pats caurmēra semītu tipa cilvēks, kas izskata ziņā saplūda ar apkārtējo pūli.
Kā mēs zinām, Jēzus nav bijis askēts un viņam paticis būt cilvēku sabiedrībā. Droši vien arī apģērbā viņš nebūs bijis nolaidīgs, ja jau romiešu leģionāri, kas stāvēja sardzē pie krusta, uzskatījuši viņa drēbes par pietiekami vērtīgām, lai mestu kauliņus, kurš tās laimēs.
Par trāpīgu novērojumu mums jāpateicas lielajam angļu rakstniekam Herbertam Velsam. Savā monumentālajā «Pasaules vēsturē» viņš pievērš uzmanību tam apstāklim, ka krustā sistais Jēzus izdvesis garu daudz agrāk nekā pārējie tādai pašai nāvei nolemtie. Tas noticis tik ātri, ka Pilāts, kad viņam paziņojuši par Jēzus nāvi, esot šaubījies, vai Jēzus tiešām jau miris. No tā Velss acīmredzot dibināti secina, ka Jēzus droši vien bijis fiziski pavārgs un trausls.
Tomēr tas, ko par Jēzus ārējo izskatu starp rindām varam izlasīt Jaunās derības kanoniskajās grāmatās, kopumā sniedz tikai ļoti nepilnīgu un miglainu priekšstatu. Kristiešu kolektīvā iztēle tāda tukšuma nevarēja ciest, tāpēc, kārodama uzzināt ko vairāk par Jēzu, drīz šo robu sāka aizpildīt ar aizvien ikdienišķākiem sīkumiem. Šādā veidā par Jēzus izskatu radās nostāsti, kuri droši vien daļēji balstījās uz šādām vai tādām no Jeruzalemes uz helēniskajām pilsētām atklīdušām valodām.
Kā Jēzus izskatu iztēlojās viņa agrīno piekritēju masas? Dīvaini ir tas, ka par tuvākām ziņām šajā jautājumā mums jāpateicas vienam no vissīvākajiem kristietības ienaidniekiem, jau minētajam ķeizara Marka Aurēlija draugam Celsam. Pareizāk sakot, gan ne viņam pašam, jo Celsa pamflets līdz mūsu dienām nav saglabājies, bet gan baznīcas rakstniekam Origēnam, kurš savā polemiskajā traktātā «Pret Celšu» tik plaši citējis savu pretinieku, ka mums gandrīz burtiski zināmi visi galvenie Celsa slēdzieni.
'Lūk, ko Origēna izklāstā raksta Celss: «Ja viņā (Jēzū) patiesi būtu iemājojis dieva gars, tad viņam būtu vajadzējis atšķirties no citiem ar sejas skaistumu un auguma diženumu, tāpat ar daiļrunību. Nav taču domājams, ka tāds, kura miesās ir kas dievišķīgs, ne ār ko neatšķirtos no pārējiem. Tomēr ļaudis runā, ka Jēzus bijis necila auguma cilvēks, bet viņa seja tik neglīta, ka likusies pat pretīga.»
Tas bija tipisks antīkās pasaules cilvēka uzskats: grieķu un romiešu mitoloģijas garā audzināts, viņš nespēja iedomāties, ka dievs iemājotu tādā cilvēkā, kurš neizceltos ar pilnīgu miesas daiļumu. Tas, ka Jēzus bijis neglīts, Celsam likās neapgāžams arguments pret viņa dievišķo dabu.
Bet vai tā laika kristieši patiesi Jēzu iztēlojās tādu, kādu viņu mums rāda Celss? Izrādās, ka jā, jo to visā pilnībā apstiprina baznīcas rakstnieks Tertuliāns. Savos polemiskajos dialogos ar Pāvila piekritēju un Vecās derības pretinieku Markionu viņš Jēzu apraksta šādi: «Viņa izskatam trūka jebkāda skaistuma un pievilcības. Patiesi, vai jel maz atrastos tāds drosminieks, kurš nodarītu kauču vismazāko kaiti ar ārkārtēju skaistumu apveltītam un debess spozmes apmirdzētam augumam? Kurš gan būtu apspļaudījis tādu seju, ja nebijis neglītuma, ko Jēzus Kristus bija pieņēmis un kas viņu padarīja nicināmu ļaužu acīs, tā ka šis vaigs šķita tikai apspļaudīšanu pelnījis?»
