Kartupeļi patiešām bija pārvārīti, turpretī sautējums lielisks. Kitija badīgi ēda un, mātei par prieku, bija notiesājusi jau otro porciju, bet vecāki vēl tikai ēda pirmo. Un tad, kamēr māte stāstīja jaunumus par cilvēkiem, ko Kitija nekad nebija satikusi vai arī nemaz neatcerējās, viņa sēdēja klusi, virpinādama pirkstos mazu, gludu, smagu lodīti, ko bija atradusi bikšu kabatā.
Vakars pēc tiesas Kitijai izvērtās ļoti nepatīkams, jo vispirms māte un tad tēvs bija izteikuši dusmas par tiesas sekām. Kitija veltīgi atgādināja, ka viņa taču ir cietusī un ka Jūlijs Tallovs ir nelietis. Viņa zvērēja, ka kaut kā sadabūs tos sešus simtus mārciņu, kas jāsamaksā tiesai. Vecāki bija dusmīgi. Viņu argumenti vēlās pār Kitijas galvu vairākos skaidri formulētos teikumos. 1. Viņiem nav naudas. 2. Tāpēc būs jāpārdod māja. 3. Meita ir dumja, iedomīga knīpa, kas uzdrīkstējusies tiesāties ar burvi. 4. Ko visi bija viņai teikuši? 4.a Ko viņi bija teikuši? 5. Visi bija teikuši, lai viņa tā nedara. 6. Bet viņa bija pārāk stūrgalvīga, lai klausītos. 7. Un ko lai viņi tagad iesāk?
Šī saruna bija beigusies, kā jau paredzēts, māte sāka raudāt, tēvs kliegt un Kitija skrēja uz savu istabu. Tikai tur, sēžot uz gultas un akli veroties pretējā sienā, viņa atcerējās Spalvaskāta kungu un viņa dīvaino sadarbības piedāvājumu. Strīda karstumā tas bija viņai izkritis no prāta, un tagad, visā šajā juceklī, šķita gluži nereāls. Un viņa to atkal aizmirsa.
Māte, pēc pāris stundām uznesusi meitenei krūzi tējas, nevarēja atvērt durvis. Viņa pieliecās pie tām un uzsauca: Es tev aizmirsu kaut ko pateikt, Ketlīn. Tavs draugs Džeikobs ir mājās. Viņu šodien izlaida no slimnīcas.
- Ko? Kāpēc tu neteici agrāk? Kitija norāva krēslu no durvīm, un tās atsprāga vaļā. Pavērtajās durvīs parādījās Kitijas sasarkusi seja zem neķemmēto matu ērkuļa. Man jāiet viņu apciemot.
- Nedomāju, ka tas ir iespējams. Ārsti…
Bet Kitija jau bija prom.
Džeikobs sēdēja gultā. Viņam mugurā bija jauna, zila pidžama, kurā bija redzamas iegludinātas vīles. Krāsainās rokas bija saliktas klēpī. Uz gultas atradās stikla trauks ar vīnogām. Pār acīm bija nostiepts balts marles pārsējs, un mati pamazām sāka ataugt. Seja bija tieši tāda pati, kā Kitija atcerējās, ar pelēkām un melnām svītrām.
Meitenei ienākot, Džeikobs pasmaidīja.
- Kitij! Tas nu gan bija ātri!
Viņa trīcēdama pienāca pie drauga gultas un saņēma viņa roku. Kā tu zināji, ka tā esmu es?
- Neviens cits nekāpj pa kāpnēm kā ziloņu bars. Kā tev klājas?
Viņa palūkojās uz savām baltajām rokām. Labi.
- Es jau dzirdēju, viņš mēģināja smaidīt, bet tas diez kā neizdevās. Tev paveicās. Man prieks.
- Jā. Kā tu jūties?
- Kā salauzts. Slims. Kā ceptas gaļas gabals. Kustoties āda sāp un niez. Viņi saka, ka tas pāries. Un ārstē manas acis.
Kitija jutās atvieglota. Tas ir labi! Un kad…?
- Kādu dienu. Es nezinu… Pēkšņi zēns šķita viegli aizkaitināms. Neņem galvā. Labāk pastāsti, kā tev gāja. Dzirdēju, ka tu esot bijusi tiesā.
Kitija izstāstīja visu, vienīgi par saskriešanos ar Spalvaskāta kungu ne. Džeikobs bija pieslējies gultā sēdus, sejā parādījās drūma izteiksme. Beigās viņš nopūtās.
- Kitij, tu esi tik dumja!
- Paldies. Viņa norāva no ķekara pāris vīnogu un iemeta mutē.
- Mana mamma teica, lai tu neej.
- Un visi pārējie ari. Viņiem ir taisnība un man nav. Viņa iespļāva vīnogu sēkliņas plaukstā un iemeta tās atkritumu spainī.
- Tici man, es esmu pateicīgs par to, ko tu mēģināji darīt. Man žēl, ka tagad tev jācieš mūsu abu dēļ.
- Nekas. Gan jau es to naudu atradīšu.
- Visi zina, ka tiesa nav taisnīga tur ir svarīgi nevis tas, ko tu esi izdarījis, bet tas, kas tu esi un ko pazīsti.
- Zinu jau, zinu. Nevajag atgādināt. Kitija nebija noskaņota klausīties vēl kādu pamācību.
- Labs ir. Viņš pasmīnēja. Varu iztēloties, kā tu šobrīd sarauc pieri.
Viņi kādu brīdi klusēja. Beidzot Džeikobs teica: Tikai nedomā, ka Tallovs tiks cauri sveikā. Viņš pakasīja seju.
- Nekasies! Ko tu ar to gribi teikt?
- Bet āda tik ļoti niez! Es gribu teikt, ka pastāv arī citi ceļi, ne tikai tiesa.
- Kādi?
- Ai, man laikam jāapsēžas uz rokām. Panāc tuvāk ja nu kāds noklausās? Tallovs, būdams burvis, domā, ka ir neievainojams. Viņš drīz vien aizmirsīs šo starpgadījumu. Un nesaistīs to ar Hairnēku vārdu.
- Tava tēva uzņēmumu?
- Jā. Un tas Tallovam dārgi maksās. Tāpat kā daudzi burvji, viņš iesien savas buramvārdu grāmatas pie Hairnēkas. Karels jau pārbaudīja. Tallovs pie mums pasūta grāmatu iesiešanu reizi divos gados. Viņam patīk krokodilādas vāki, tātad blakus citiem noziegumiem viņam ir arī slikta gaume. Nu, mēs varam pagaidīt. Agrāk vai vēlāk viņš atkal atsūtīs pie mums savas grāmatas, lai iesienam tās jaunos vākos… Ai, es to vairs nevaru izturēt! Man jāpakasa tā seja!
- Nevajag, Džeikob! Labāk uzēd vīnogu. Novērs domas.
- Tas neko nedos. Naktī es bieži pamostos, skrāpēdams seju. Mammai jāaptin manas rokas. Tas ir tik šausmīgi… Lūdzu, pasauc mammu, lai sasmērē mani ar krēmu!
- Es laikam labāk iešu.
