Tieši aiz Gledstona atradās Druldu kafejnīca, kur parasti satikās jaunieši. Mājas pirmajā stāvā bija izplēstas sienas un to vietā salikti akmens pīlāri, izrotāti ar vīnstīgām. Arī uz ielas bija izlikti galdiņi, pārsegti ar baltiem galdautiem. Pie katra galdiņa kāds sēdēja. Viesmīļi zilos kreklos skraidīja šurpu turpu.
Kitija apstājās pie statujas un ievilka elpu. Viņa nopētīja galdiņus. Pulkstenis bija trīs. Kur gan viņš… Ak, lūk, kur gandrīz paslēpies aiz kolonnas, sirms kungs ar pliku pakausi.
Kad Kitija pienāca Spalvaskāta kungam klāt, viņš dzēra kafiju ar pienu. Spieķi viņš bija uzlicis uz galda. Pamanījis meiteni, vīrietis plati pasmaidīja un norādīja uz krēslu.
- Džonsas jaunkundz! Tieši laikā! Apsēdieties, lūdzu. Ko jūs vēlētos? Kafiju? Tēju? Kanēļmaizīti? Tās šeit ir ļoti garšīgas.
Kitija sabužināja matus. Mmm, tēju. Un šokolādi. Man pašlaik vajadzīga šokolāde.
Spalvaskāta kungs uzsita knipi, un viesmīlis pienāca tuvāk. Krūzi tējas un eklēru. Pašu lielāko. Džonsas jaunkundz, liekas, ka jūs esat skrējusi. Vai varbūt es maldos?
Viņa acis dzirkstīja, smaids pletās vēl platāks. Kitija pieliecās viņam tuvāk un nikni čukstēja: Nav par ko smieties! Man tikko uzbruka! Pa ceļam pie jums.
Spalvaskāta kunga uzjautrinājums nelikās rimstam. Patiešām? Tas gan ir nopietni! Jums man jāpastāsta… Ak, re kur tēja. Cik ātri! Un patiešām milzīgs eklērs. Labi. Iekodiet nedaudz un tad izstāstiet man visu.
- Trīs cilvēki ielenca mani un iedzina mazā sānieliņā. Viņi meta uz mani kaut kādu lodi, un no tās parādījās dēmons. Tas metās man virsū un mēģināja mani nogalināt. Vai jūs mani uztverat nopietni, Spalvaskāta kungs, vai varbūt man labāk iet prom? Vecā kunga neizprotamā jautrība Kitiju saniknoja.
- Piedodiet, Džonsas jaunkundz, es saprotu, ka bijāt nāves briesmās. Tomēr jūs izbēgāt. Kā jums tas izdevās?
- Nezinu. Es cīnījos situ tam neradījumam ar dūrēm, bet neko vairāk. Tas uzsprāga kā tāds balons. Un arī vīrieši bija pazuduši.
Meitene iedzēra tēju. Spalvaskāta kungs meiteni uzmanīgi nopētīja, neko nesacīdams. Viņa seja bija nopietna, bet acis smaidīja. Tas ir Tallova pirksts, es zinu! Kitija turpināja. Viņš mēģina man atriebties par to, ko es pateicu tiesā. Tagad, kad šim dēmonam nekas neizdevās, viņš sūtīs nākamo. Ko lai es tagad daru…
- Uzēdiet eklēru, Spalvaskāta kungs teica. Tas būtu pirmais ieteikums. Un tagad es jums kaut ko pastāstīšu.
Kitija apēda eklēru četros kumosos, noskaloja ar tējas malku un uzreiz jutās nedaudz labāk. Viņa palūkojās apkārt. No šejienes varēja labi novērot pārējos kafejnīcas apmeklētājus. Daži bija tūristi, apkrāvušies ar krāsainām kartēm un ceļvežiem, citi jaunieši iespējams, studenti -, kas devušies izbaudīt brīvdienu uz savu roku. Nelikās, ka te viņai draudētu vēl viens uzbrukums.
- Labi, Spalvaskāta kungs, meitene teica. Stāstiet!
- Pie šīsdienas nelielā uzbrukuma atgriezīsimies vēlāk, viņš teica, noslaucījis muti ar salveti. Bet pirms tam man jums kaut kas jāpastāsta. Jūs brīnījāties, kāpēc es interesējos par jūsu problēmām. Nu, patiesībā es ne tik daudz interesējos par jūsu problēmām kā pārjums pašu. Lai gan seši simti mārciņu pašlaik droši guļ šeit. Un viņš paplikšķināja pa žaketes krūšu kabatu. Tās jūs dabūsiet sarunas beigās. Tātad. Es biju tiesas zālē un dzirdēju jūsu liecību par Melno svārstu. Neviens cits jums neticēja tiesnese savas augstprātības, pārējie nezināšanas dēļ. Bet es saspicēju ausis. Kāpēc lai jūs melotu? Nebija nekāda iemesla. Tātad tai jābūt taisnībai.
- Tā bija taisnība.
- Tomēr neviens, kam trāpījis Melnais svārsts kaut vai tā tālākā mala -, nepaliek bez sekām. Arī to es zinu.
- Kā? Vai jūs arī esat burvis? Kitija asi vaicāja.
Vecais vīrs saviebās. Jūs varat mani apsaukāt jebkurā vārdā, sakiet, ka esmu plikpaurains, neglīts, vecs muļķis, kas smaržo pēc kāpostiem, vai jebko citu bet nesauciet mani tajā vārdā. Tas mani dziļi aizvaino. Nē, es neesmu burvis. Bet ne tikai burvjiem pieder zināšanas. Arī mēs, pārējie, protam lasīt, lai gan neesam tik nekrietni kā viņi. Vai jūs lasāt, Džonsas jaunkundz?
Kitija paraustīja plecus. Protams. Skolā.
- Nē, ne jau tā. Skolas grāmatas ir sarakstījuši burvji, un viņiem nevar ticēt. Bet mēs novirzījāmies no temata. Tātad Melnais svārsts pārogļo visu, ko tas skar. Jūs sakāt, ka tas jums pieskārās, bet jums nekas nav noticis. Tas ir ārkārtēji.
Kitija iedomājās par Džeikoba izraibināto seju un sajuta vainas apziņas uzplūdus. Es tur neko nevaru darīt.
- Aprakstiet dēmonu, kas jums šodien uzbruka.
- Melni spārni. Liela, sarkana mute. Divi tievi, gari ragi.
- Liels, spalvains vēders? Bez astes? -Jā.
Viņš pamāja. Molers. Sīks dēmons, kam nav liela spēka. Bet tas noteikti atstāja jūs bez samaņas savas briesmīgās smakas dēļ.
Kitija sarauca degunu. Protams, tas slikti smakoja, bet ne jau tik slikti.
- Un moleri parasti neuzsprāgst. Tie pieķeras upura matiem un paliek tur, kamēr saimnieks ļauj tiem iet.
- Šis vienkārši izkūpēja gaisā.
