Brīdi vēlāk Džonatana ķermenis mirgodams trīsēja gaisā, tad kļuva arvien caurspīdīgāks.
– Neļauj viņiem izplatīt muļķīgas baumas vai pataisīt mani par dievu! Norunāts, Flečer? Es esmu kaija. Varbūt man patīk lidot…
– DŽONATAN!
– Nabaga Flečer! Netici tam, ko tev saka acis. Viss, ko tās rāda, ir ierobežots. Skaties ar izpratni, atklāj, ko tu jau zini, un tu redzēsi ceļu, pa kuru jālido!
Mirgojums izgaisa. Džonatans Kaija bija pazudis zilā gaisā.
Pēc kāda laika Flečers Kaija saņēmies pacēlās debesīs un sastapa jaunu audzēkņu grupu, kas dedzīgi gaidīja pirmo mācību stundu.
– Pats pirmais, kas jums jāsaprot, – viņš gurdi teica, – ir tas, ka kaija ir neierobežota brīvības ideja, Lielās Kaijas tēls, un viss jūsu ķermenis no viena spārngala līdz otram nav nekas cits kā pati doma.
Jaunās kaijas neizpratnē raudzījās viņā. Nu, vai zināt, viņas domāja, tas nemaz neizklausās pēc pamācības, kā izpildīt cilpu.
Flečers nopūtās un sāka no jauna:
– Hm. Nujā… labi, – viņš teica, kritiski nopētīdams audzēkņus. – Sāksim ar līmenisko lidojumu! – Un, to pateicis, saprata, ka viņa draugs patiešām ir bijis ne vairāk dievišķs kā Flečers pats.
– Nav robežu, Džonatan? – viņš nodomāja. – Nu tad nav tālu tas laiks, kad es kā no zila gaisa uzradīšos tavā piekrastē un parādīšu tev šo to no lidojuma mākslas!
Un, kaut gan Flečers Kaija centās izskatīties pienācīgi bargs savu audzēkņu priekšā, viņš piepeši iztēlojās visas šīs kaijas tādas, kādas tās patiesībā ir, un viņam patika tas, ko viņš redzēja, – nē, ne vien patika; viņš izjuta mīlestību. “Nav robežu, Džonatan?” viņš nodomāja un pasmaidīja.
Viņa izzināšanas ceļš bija sācies.
