Un te viņš atkal tuvojās – izplūdis, pelēcīgs apveids, pēc lejupkritiena ar joni traukdamies augšup un aizzibēdams garām savam trenerim ar simt piecdesmit jūdžu ātrumu stundā. Viņš spēji uzsāka jaunu mēģinājumu, pāriedams vertikālā palēninātā sešpadsmit apgriezienu mucā un skaļi izsaukdams katru apgriezienu.
– …astoņi… deviņi… desmit… skaties, Džonatan, es samazinu ātrumu… vienpadsmit… Es gribu tikpat labas, asas pauzes kā tev… divpadsmit… bet, sasodīts, man nesanāk… trīspadsmit… Šie trīs pēdējie… bez… četrpad… a-a-ai!
Flečera lidojuma kļūmi ievērojami pasliktināja viņa niknums un sašutums par savu neveiksmi. Viņš atkrita atpakaļ, pārmeta kūleni, sāka neganti virpuļot atmuguriski, līdz beidzot, smagi elpodams, atguvās simt pēdu zemāk par savu treneri.
– Tu veltīgi tērē laiku ar mani, Džonatan! Es esmu pārāk neaptēsts! Es esmu nejēga! Es cenšos, cik varu, bet man nekad tas neizdosies!
Džonatans Kaija palūkojās lejup uz viņu un pamāja ar galvu.
– Tev tas neizdosies, kamēr būs tik saspringts uzrāviens. Flečer, tu pārejas brīdī zaudēji četrdesmit jūdzes stundā! Tev jālaižas vienmērīgi un līdzeni! Noteikti, bet vienmērīgi, vai atceries?
Viņš nolaidās vienā līmenī ar jauno kaiju.
– Tagad pamēģināsim abi reizē, abi vienlaikus. Un pievērs uzmanību pārejai uz kāpumu. Tai jābūt līdzenai un vieglai.
Pēc trim mēnešiem Džonatanam bija piebiedrojušies vēl seši audzēkņi. Tie visi bija Izstumtie, bet viņus aizrāva šī savādā, jaunā doma par lidojumu lidotprieka dēļ.
Tomēr šīm kaijām bija vieglāk apgūt teicamu lidotprasmi nekā izprast iemeslu, kas slēpās aiz tās.
– Patiesībā ikviens no mums ir Lielās Kaijas ideja, neierobežota brīvības ideja, – Džonatans vakaros liedagā mēdza stāstīt, – un precizitāte lidojumā ir solis pretī mūsu patiesās dabas izpausmei. Viss, kas mūs ierobežo, mums jāatbīda malā. Tāpēc vajadzīgi visi šie treniņi – lielā augstumā, zemā augstumā un figūru lidojumi…
…un viņa audzēkņi bija aizmiguši, paguruši pēc dienas lidojuma. Viņiem patika treniņi, jo tie bija ātri un aizraujoši, tie apmierināja mācīšanās alkas, kas ar katru nākamo vingrinājumu auga augumā. Tomēr neviens no viņiem, pat ne Flečers Linds Kaija, nebija izpratis, ka domas lidojums var būt tikpat īsts kā vēja un spārnu lidojums.
– Viss jūsu ķermenis, no viena spārngala līdz otram, – Džonatans stāstīja citkārt, – nav nekas cits kā pašu doma jums saskatāmā apveidā. Saraujiet savas domas važas, un jūs sarausiet arī sava ķermeņa važas… – Bet, lai kā viņš stāstītu, kaijām tas likās kā tīkama pasaka, un tām vēl vairāk gribējās gulēt.
Bija pagājis tikai mēnesis, kad Džonatans pavēstīja: ir pienācis laiks atgriezties pie Bara.
– Mēs neesam gatavi! – iebilda Henrijs Kalvins Kaija. – Mēs tur netiekam gaidīti! Mēs esam Izstumtie! Mēs taču nevaram uzspiest sevi tiem, kas mūs negaida, vai ne?
– Mēs esam brīvi un varam iet, kurp gribam, un būt, kas gribam, – Džonatans atbildēja, atrāvās no smiltīm un pagriezās austrumu virzienā uz Bara mājvietas pusi.
Viņa audzēkņus brīdi pārņēma bažas un nemiers, jo Bara Likums ir tāds, ka Izstumtais nekad neatgriežas atpakaļ, un šis Likums nebija pārkāpts ne reizi desmittūkstoš gados. Likums prasīja: jāpaliek. Džonatans teica: jālido. Un tagad viņš atradās jau jūdzes tālumā virs jūras. Ja viņi kavēsies vēl ilgāk, Džonatans naidīgo Baru sasniegs viens.
– Mums taču nav jāievēro likums, ja mēs vairs nepiederam pie Bara, vai ne? – diezgan nedroši bilda Flečers. – Turklāt, ja vajadzēs cīnīties, tur mēs varēsim palīdzēt daudz vairāk nekā šeit!
Un tā viņi tajā rītā atlidoja no rietumiem: astoņas kaijas divkāršā romba ierindā, spārngaliem gandrīz skaroties kopā. Viņas pārlidoja Bara Padomes Piekrastei ar simt trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā, un priekšgalā lidoja Džonatans. Flečers gludi slīdēja viņam pie labā spārna, Henrijs Kalvins varonīgi turējās kreisajā pusē. Tad visa ierinda kā viens putns lēni izdarīja apmetienu pa labi… līmeniskais lidojums… apvērstais apmetiens… atkal līmeniskais lidojums, vējam brāzmojot visiem pāri.
Bara ikdienišķie ķērcieni un klaigas acumirklī apklusa, it kā tos būtu nogriezis milzu nazis – šī kaiju ierinda; astoņi tūkstoši kaiju acu, ne reizi nepamirkšķinādamas, vērās tajā. Cits aiz cita visi astoņi putni spēji traucās augšup, apmeta pilnu cilpu un slaidā lokā pēc ļoti lēna slīdējuma nometās smiltīs. Pēc tam, it kā tā būtu gluži ikdienišķa parādība, Džonatans Kaija sāka izteikt aizrādījumus par lidojumu.
– Pirmkārt, – viņš smīnēdams sacīja,– jūs visi mazliet par vēlu pievienojāties lidojumam…
Baram cauri izurbās gluži kā zibens šautra. Šie putni ir Izstumtie! Un tie ir atgriezušies! Un tas… tas nedrīkst notikt! Flečera paredzējumi par kauju strāvoja cauri Bara apjukumam.
– Jā, protams, skaidrs, ka viņi ir Izstumtie, – sacīja dažas jaunās kaijas, – bet, paklau, kur viņi tik vienreizēji iemācījās lidot?
