– Šāds lidojums vienmēr ir bijis pieejams un apgūstams tiem, kuri gribējuši to atklāt un iemācīties; tam nav nekāda sakara ar laiku. Varbūt mēs esam apsteiguši dzīvesveidu. Apsteiguši ierasto veidu, kā vairums kaiju mēdz lidot.
– Tas jau kaut kas ir, – Džonatans teica, apmezdamies otrādi un brīdi planēdams uz muguras. – Tas ir krietni labāk nekā būt priekšā savam laikam.
Tas notika nedēļu vēlāk. Flečers jaunu audzēkņu grupai demonstrēja ātrā lidojuma elementus. Viņš nupat bija pārgājis zemā lidojumā pēc lejupkritiena no septiņtūkstoš pēdu augstuma un kā gara, pelēka svītra traucās dažu collu augstumā virs liedaga, kad kāds jauns putns savā pirmajā lidojumā, saukdams pēc mātes, šķērsoja tieši viņa ceļu. Lai izvairītos no sadursmes, Flečers Linds Kaija sekundes desmitdaļā spēji šāvās pa kreisi un ar apmēram divsimt jūdžu ātrumu stundā ietriecās cietā granīta klintī.
Viņam bija tāda sajūta, it kā klints būtu cietas milzu durvis uz citu pasauli. Baiļu, izmisuma un tumsas vilnis trieciena brīdī, un tad viņš peldēja dīvainās, dīvainās debesīs, aizmirsdams, atcerēdamies, aizmirsdams: izbijies, skumjš un nelaimīgs, ārkārtīgi nelaimīgs.
Balss viņu sasniedza tieši tāpat kā pirmajā dienā, kad viņš bija sastapis Džonatanu Livingstonu Kaiju.
– Lietas būtība, Flečer, ir tāda, ka mēs cenšamies pārvarēt savus ierobežojumus pakāpeniski un pacietīgi. Mēs necenšamies izlidot cauri klintij treniņu sākumā, bet gan krietni vēlāk.
– Džonatan!
– Kuru pazīst arī kā Lielās Kaijas Dēlu, – viņa treneris rāmi atbildēja.
– Ko tu šeit dari? Klints! Vai tad es… Vai es… neesmu miris?
– Neniekojies, Flečer! Padomā! Ja tu pašlaik runā ar mani, tad acīmredzot neesi miris, vai ne? Bet tu izdarīji kaut ko citu: tu ļoti krasi mainīji savu apziņas līmeni. Tagad izvēle ir tava. Vari palikt šeit un mācīties šajā līmenī – kurš, starp citu, ir krietni augstāks nekā tas, no kura tu aizgāji, – vai arī vari atgriezties un turpināt strādāt kopā ar Baru. Vecākie cerēja, ka notiks katastrofa, bet viņus pārsteidza, cik veiksmīgi tu izdarīji viņiem pakalpojumu.
– Skaidrs, ka es gribu atgriezties Barā! Es tik tikko biju sācis strādāt ar jaunajām kaijām!
– Ļoti labi, Flečer! Vai atceries, kā mēs runājām: ķermenis ir nekas cits kā pati doma…?
Flečers papurināja galvu, izpleta spārnus un atvēra acis, klints pakājē stāvēdams visa sanākušā Bara Centrā. Kad viņš pirmo reizi sakustējās, barā atskanēja spalgi ķērcieni un klaigas.
– Viņš ir dzīvs! Viņš, kas bija miris, ir dzīvs!
– Pieskārās viņam ar spārna galu! Atdzīvināja viņu! Lielās Kaijas Dēls!
– Nē! Viņš to noliedz! Viņš ir velns! VELNS! Ieradies, lai sašķeltu Baru!
Barā bija četri tūkstoši kaiju, pārbiedētu pēc notikušā, un sauciens “VELNS!” izrādījās kā pēkšņa okeāna negaisa brāzma. Acis aizplīvurojās, asie knābji izslējās, un loks savilkās ciešāk, pilns apņēmības iznīcināt.
– Vai tu justos labāk, ja mēs dotos prom, Flečer? – Džonatans jautāja.
– Man tiešām nekas nebūtu pretī…
Nākamajā mirklī viņi stāvēja blakus pusjūdzes attālumā, un pūļa zibošie knābji atdūrās tukšā gaisā.
– Kāpēc ir tā? – Džonatans neizpratnē jautāja. – Kāpēc pats grūtākais pasaulē ir pārliecināt putnu par to, ka viņš ir brīvs un var pierādīt to pats, ja vien pavada kādu laiku vingrinoties? Kāpēc tas ir tik grūti?
Flečers joprojām jutās apmulsis pēc vietas pārmaiņas. – Ko tu tikko izdarīji? Kā mēs te nokļuvām?
– Tu taču teici, ka gribot izkļūt no pūļa, vai ne?
– Jā! Bet kā tu varēji…
– Tāpat kā visu pārējo, Flečer. Ar vingrināšanos.
No rīta Bars vairs neatminējās savu apmātību, taču Flečers to nebija aizmirsis.
– Džonatan, vai tu atceries, ko reiz, pirms ilga laika teici, ka vajagot mīlēt Baru tik ļoti, lai varētu atgriezties pie tā un palīdzēt tam?
- Protams.
– Es nesaprotu, kā tu spēj mīlēt pūli, kas nupat mēģinājis tevi nogalināt.
– Ak nē, Flečer, ne jau to mēs mīlam! Protams, mēs nemīlam naidu un ļaunumu. Vajag mācīties saskatīt patieso, labo, kas mīt ikvienā kaijā, un palīdzēt tām ieraudzīt to pašām. Šo prasmi es dēvēju par mīlestību. Kad to izprot, tas ir aizraujoši.
Es, piemēram, atceros kādu negantu jaunu putnu, kuru sauca Flečers Linds Kaija. Viņš nupat bija kļuvis par Izstumto un jutās gatavs iznīcināt un nogalināt visu Baru un vispirms radīt pats savu ļaunuma pekli Tālajās Klintīs. Un šodien viņš ir šeit, radīdams pekles vietā pats savas debesis un vadīdams tajā virzienā visu Baru.
Flečers pagriezās pret savu treneri, un mirkli viņa acīs pavīdēja bailes.
– Es viņus vadu? Ko tu domā, teikdams, ka es vadu? Vadītājs un treneris šeit esi tu! Tu nevari no šejienes aiziet!
– Nevaru? Vai tu nedomā, ka kaut kur varētu būt citi kaiju bari, citi Flečeri, kam treneris vajadzīgs vairāk nekā šim, kurš jau pats lido pretī gaismai?
– Es? Džon, es esmu tikai parasta kaija, bet tu…
– …Lielās Kaijas vienīgais Dēls, vai ne? –Džonatans nopūtās un pievērsa skatienu jūrai. – Es tev vairs neesmu vajadzīgs. Tev jāturpina meklēt sevi pašu – katru dienu pa mazai drusciņai, līdz atradīsi īsto, neierobežoto Flečeru Kaiju. Viņš ir tavs treneris. Tev viņš jāsaprot un jāvingrinās viņa vadībā.
