Incidents Venēras drošības dienesta bāzē neatdzesēja Mirjamas nodomus sasniegt savus mērķus. Viņa tikai ar vēl lielāku neatlaidību sāka gatavoties izrāvienam Stumbrā un piesaistīja šī uzdevuma risināšanai visus savus paziņas avārijas dienestos, kuriem uzticējās tikpat labi kā tēvam. Viņa arī uzstāja, lai Ivors parunātu ar māti par Spēlētāja kurjera apmeklējumu (nestāstot viņai par kauju uz Venēras, lai viņu nesatrauktu), un it kā nejauši pajautātu, ar ko viņš ieinteresējis pašu Spēlētāju.
Saruna ar Jasenu izrādījās patiešām interesanta, lai gan viņai neizdevās pārliecināt savu dēlu par viņa ārkārtējām spējām, kuras, it kā, pirms dzemdībām esot aprēķinājuši dzemdību nama ārsti.
- Nez kādēļ es vispār nejūtos kā kaut kāds ārkārtējs cilvēks, - Ivors teica, kad viņi pabeidza stundu ilgo sarunu.
- Tas mani iepriecina, - sacīja Mirjama, kura gandrīz nepiedalījās sarunā: viņa ieradās beigās, kad Ivors jau bija uzzinājis gandrīz visas savas dzimšanas un audzināšanas detaļas. - Jūsu dēls - vienkārši brīnišķīgs, bet pārāk atklāts un spontāns. Es gribētu viņu mazliet audzināt.
Jasena ar zināmām šaubām paskatījās uz Mirjamu, kura bija pieņēmusi izteikti stingru un nopietnu izskatu.
- Nu ko, pamēģini, meitiņ. Es ceru, ka tas viņam palīdzēs novērtēt pasauli no citas perspektīvas.
- Un tomēr tu man nepaskaidroji, kāda programma manī ielikta, - Ivors spītīgi paziņoja. - No kā man jābaidās vai par ko priecāties.
- Nevis programma, - Jasena klusi teica, - bet iespējas. Un tev vēl ļoti jācenšas tās realizēt.
- Bet es tās neredzu! Nejūtu!
- Tās vajag pamodināt.
- Kā?!
- Principā to var izdarīt Alternatīvās medicīnas centra speciālisti Krievijā vai Meksikā, man tur ir draugi. Bet mans tēvs un es uzskatu, ka tavai psi-rezervei vajadzētu pamosties dabiskos apstākļos, bez tehnoloģiju palīdzības.
- Kāpēc šī rezerve joprojām nav pamodusies?
- Tu vēl neesi tam gatavs, dēliņ, - Jasena klusi sacīja. - Lielas iespējas, pirmkārt, tā ir arī liela atbildība, stipra griba, spēja paredzēt katru darbību, visbeidzot liela labestība.
- Ko, vai tu domā, ka es esmu ļauns? - Ivors sarauca pieri.
- Tu esi labs, ar labu intuīciju un pat stingrs savos centienos, lai gan tēvs šo tavu īpašību sauc par spītību, bet atbildības tev tomēr trūkst. Bet daba nekļūdās. Ja tā vēl nedod tiešu piekļuvi zināšanu un darbību augstumiem, tad tā tam ir jābūt. Nedaudz jāpaciešas.
- Mēs pacietīsimies, - Mirjama apsolīja. - Es ņemu viņu savā uzraudzībā, ja jums nav iebildumu. Viņš noteikti pāraugs sevi un kļūs par lielu cilvēku.
- Nešaubos, - Jasena sacīja, slēpdama šaubas acu dziļumos. - Tikai neaizmirstiet: lai gūtu panākumus šajā pasaulē, nepietiek tikai ar centieniem sasniegt mērķi, nepieciešamas arī labas manieres.
Ivors ziņkārīgi paskatījās uz savu māti, kura atkārtoja pazīstamo Voltera izteicienu, nedaudz uzlabotā formā [12]. Viņa nebija pārliecināta par sava dēla pareizo pieeju problēmai un šaubījās par viņa izvēli. Bet viņa bija māte un viņai bija tiesības šaubīties.
Viņš paskatījās uz Mirjamu. Pēc izskata nebija iespējams spriest, vai viņa saprot mātes mājienu, taču nez kāpēc Ivors bija pārliecināts, ka saprot. Nevarēja noliegt Mirjamas prāta asumu, kā arī skaistumu un izlēmību.
Viņi atvadījās no Jasenas, noklausījās viņas atvadu vārdus, pārdomāt katru savu soli, un Mirjama taksometra kabīnē sūdzējās savam pavadonim:
- Es viņai nepatiku. Kā tu domā, kāpēc? Sarunāju kaut ko lieku?
- Pirmkārt, tu viņai patīc, - Ivors protestēja. - Pretējā gadījumā viņa nekad nebūtu uzticējusies, ka tu uzņemies šefību par mani. - Viņš pasmaidīja. - Kopumā tu mani reizēm pārsteidz. Dažreiz tu šķieti tikai meitene, te pēķšņi - cīņas mākslas meistare, pēc tam - nopietna dāma-audzinātāja.
- Paldies, - Mirjama pasmējās. - Nopietnība ne vienmēr ir pozitīva īpašība. Kā teiktu mans tētis: nopietnība ir pēdējais viduvējības patvērums. Kā vēl citādi tu vari mani mierināt?
- Otrkārt, mana māte ir noraizējusies par mani un nevēlas, lai es riskētu ar dzīvību, kas ir diezgan dabiski.
- Var būt. Arī mana mamma ir tāda pati, kaut arī vienmēr man visu ļāva. Klau, ļauj man iepazīstināt tevi ar viņu? Tagad viņa atrodas uz Marsa, Zurbaganā, un būvē kaut kādu rūpnīcu.
- Mums taču jādodas pie Polujanova. Ja nu vēlāk, pēc tikšanās ar viņu, ja būs iespējams.
- Es pilnīgi aizmirsu par komisāra uzaicinājumu, - Mirjama pasmaidīja, atskatoties uz pinassu, kas attālā distancē sekoja viņu taksometram. - Lidosim uz manu māju, pārģērbsimies uzticamākos unikos un iesim pie komisāra. Es ceru, ka viņš pateiks patiesību par tavu tēvu un atdos drimmeri.
- Bet ja nē?
- Tad kaut ko izdomāsim, - Romašina meita nevērīgi atmeta ar roku.
