Pa zāli bija izmētāti kaut kādi priekšmeti, mēslu vai smilšu kaudzes - to nebija iespējams izšķirt, kalni tā paša sažuvušā zirnekļa tīkla, bet centrā gulēja noapaļots liemenis ar četrām kājām, kas karājās gaisā. Ivans neviļus satvēra nazi un nospļāvās:
- Tfu tu nelabais!
Tas bija helikopters, pareizāk sakot, tā uz pusēm sašķeltais skelets ar propellera lāpstiņām.
“Kaut kāda abrakadabra! Helikopters - zālē, es pats - akā... Kaut kāda velnišķība! Kur mežs, kur zirnekļu zona? Kur cilvēki, kur Taija? Gasparjans ar Ivašuru?.."
Ivans ieklausījās: klusums. No spraugas nāca tikai noslēpumainais šņuksts. Varbūt izeja ir tieši tur, kur ir gaisma?
Kostrovs gribēja izlīst no sava koridora zālē un atcerējās Kozmas Prutkova izteicienu: "Kad nokļūsi nepazīstamā vietā, paskaties apkārt." Sekosim viedā cilvēka padomam. Ivans palūkojās apkārt un ieraudzīja, kā vienā no melnajām nišām uz mirkli iedegas apaļas dzeltenas acis un uzreiz izdziest! Šermuļi pārskrēja pār muguru. Kļūstot saspringti uzmanīgs, Ivans iespiedās savas nišas porainajā sienā un nožēloja, ka viņam, izņemot nazi, nebija nekāda ieroča.
Cik ilgi viņš nogulēja šajā stāvoklī, viņš neatcerējās. Acis vairs nerādījās, viss bija kluss, atgriezās vientulības sajūta. Saņēmies, viņš klusi noslīdēja uz grīdas, sasvīdušā dūrē sažņaudzis naža rokturi. Kļuvis drošāks spēra soli pretī helikopteram. Neviena... Tad devās uz priekšu, apzināti trokšņodams, spārdīdams priekšmetus, kas krita zem kājām, un skaļi sitās pa melno grīdu. Bija tikai stakato vairākās atbalsīs. Vai acis piederēja zirnekļim - un tie no šejienes bija aizvākušies, vai varbūt vispār tikai rēgojās?
Viņš satvēra helikoptera pilota kabīnes durvis, parāva - bez rezultāta.
- Laikam iestrēdzis. Šajā gadījumā iesim no otras puses...
Viņš nepamanīja, ka sāk runāt skaļi.
Otrā pusē esošās durvis bija saspiestas, toties kabīnes vējstikla nebija. Lieliski, tagad var palūkoties, kas atrodas iekšā...
Sagriezis pirkstu, viņš saprata, ka bez gaismas būs grūti atrast kaut ko noderīgu. Atkal bija jāsadedzina lapiņa no piezīmju grāmatiņas.
Kabīne izrādījās saburzīta un pilna ar organiskā stikla un plastmasas fragmentiem, koka skaidām, caurulēm un saliektām dzelzs loksnēm. “Vai tiešām nav nekā noderīga? Stop! Bet kas ir šis? Šī ir pilota kaste, kas izkritusi no vadības paneļa apakšas. Kas tur iekšā? Ahā, lieliski! Gumijas cimdi, pirmās palīdzības komplekts, knaibles ar skrūvgriezi un laternu!"
Ivans alkatīgi paķēra laternu un ieslēdza to. Spilgts gaismas kūlis sāpīgi iegriezās acīs. “Uzmanīgāk, laimīgais, tā jau akls var palikt! Pie gaismas jāpierod. Bet kāda veiksme!"
Parakājies pa uz pusēm pāršķelto pilotu kabīni vēl kādu pusstundu, un neko vairāk neatradis, Ivans sabāza pa kabatām "dārgumus" un devās prom no helikoptera atliekām. Tagad viņš jutās pārliecinātāks, viņā pamodās mednieka uztraukums par nezināmo, un tikai domas par Taiju neļāva viņam priecāties, ka palicis dzīvs.
Gaismas stars izrāva no tumsas zāles spīdīgo melno grīdu, dažādu lupatu kaudzes, nesaprotamus priekšmetus, saņurcītas skārda mucas, dzelzs kastes, kannas, balta materiāla cilindrus, stieņu kaudzes, kas spīdēja kā dzīvsudrabs. Ivans pasmīnēja, aizspēra prom kā ar svinu pildītu pelēku bundžu, pieskārās vienam metru garajam, pirksta resnuma, spīdīgajam stienim, pasvārstīja to rokā. Kilogrami pieci? Acīmredzot nav izgatavots no metāla, bet kā runga noderēs gan. Pamanīja stieņa galā iespiestos burtus MK, zem tiem rindā skaitļus 2301... paraustīja plecus: kas zina, kas tā par lietu? Vēlreiz paskatījās apkārt.
Arī zāles sienas dīvainas, melnas, ar sarkanu nokrāsu un pārklātas baltiem zirnekļu tīklu plankumiem, bet griesti... Ivans pacēla lukturīša staru uz augšu un nosvilpās. Griestu nebija! Tā vietā apmēram trīsdesmit vai četrdesmit metru augstumā kā lietus mākonis virpuļoja brūnganpelēka dūmakaina migla.
“Tātad, ekspert, vai kādas būtu domas par šo jautājumu? - Ivans sev jautāja. - Domu nav. Nu, tā kā neauglīga galvas lauzīšana tikai palielina prātā sajukšanas iespēju, kas ir vajadzīgs? Pareizi, izmainīt situāciju! "
Un devās uz sienā izlauzto spraugu, no kuras zālē ieplūda nesaprotamās skaņas un vājā krēslainā gaisma.
Viņš nonāca garā telpā ar trim konsoļu un it kā televizoru rindām. Tāpat kā zālē, kas palika aiz muguras, arī šeit valdīja pamestība un iznīcība. Elegantas, skaistas, neparastas formas konsoles bija sadragātas smalkās druskās, uz grīdas izkaisīti salauztas plastmasas un baltu stiklu kalni, dažu ierīču korpusi, pazīstamie baltie un zilie cilindri un metru augstas ar putekļiem pārklātas, pelēkas un monolītas piramīdas, kā betona bloki dambju veidošanai upēs.... Tiesa, atšķirībā no zāles, griesti šeit bija zemi, melni, it kā ugunsgrēka nokvēpēti. Vienā no sienām - durvju rinda, pretējā siena pilnībā no blāvi pelēka stikla.
