Praporščiks atskatījās uz karavīru, kurš bija saskaitījis zirnekļus.
- Kazancev, parādi.
Tas pamāja ar roku.
- Tepat, netālu.
Ivašura pateica: "Tūlīt," devās pie Starostina, lai brīdinātu viņu, ka kādu minūti nebūs klāt, un sekoja karavīram.
Žogs bija izgatavots no smalka tīkla tērauda sieta un bija piestiprināts pie zemē iedzītiem koka stabiem, bet dažās vietās tieši pie koku stumbriem. Šajā vietā lauks kā ķīlis par četrsimt metriem iestiepās mežā, un žogu varēja redzēt no tālienes. Netālu no zemas priedes, dažus metrus no žoga, stāvēja novērošanas tornītis, uz kura platformas dežurēja posteņa karavīri.
- Vai bieži maināties? - jautāja Ivašura, pamādams uz tornīsa pusi.
- Ik pēc trim stundām: divi ir uz tornīša, trīs iet gar žogu. Maiņas - ik pēc divpadsmit stundām.
- Vai platība liela?
- Trīs kilometri, tālāk mežā ir vēl viens postenis... Tā, nu mēs atnācām, šeit viņi stāvēja... - Kareivis apmulsis pieliecās. - No kurienes tad tas?
Cilvēka augšstilba līmenī žoga sietā spīdēja kārtīgs kvadrātveida caurums, pusmetra lielumā. Cauruma malas bija manāmi sudrabainas.
- Kas pie velna! Vai tiešām zirnekļi izgriezuši? Tad kur palicis izgrieztais gabals?
Kapralis pameklēja žoga sieta gabalu, to neatrada un paraustīja plecus.
- Brīnumi, un nekas vairāk. Iešu un ziņošu.
Ivašura vēl nedaudz pastāvēja, pieskārās izgrieztā cauruma malai un domīgs devās uz viņu gaidošo Starostina un Odincova pusi.
Pulkvedis bija ģērbies ādas kažokā, cepurē un kažokādas zābakos. Starostins savā drakona ādas kažokā un tādā pašā pinkainajā cepurē no attāluma izskatījās pēc grizli.
- Priekš pirmās reizes pietiks, - Starostins teica neskaidrā balsī, paslēpdams zodu zem šalles. - Turklāt Tornis pēc pasūtījuma brīnumus nerāda... - Viņš nepabeidza. No tālienes atlidoja garš, zvanīgs, melanholisks kliedziens un apklusa uz augstas nots.
Ivašura pavīpsnāja.
- Acīmredzot tieši jums priekšnesumu tomēr parādīs. Nebrīnieties. Tornis aktivizējas pirms nākamās pulsācijas, brīnumi notiek arvien biežāk.
- Tas nav bīstami? Zirneklis kliedza...
- Tādā attālumā nav bīstami.
- Neuztraucieties, draugi, - Starostins pamāja ar roku komisijas locekļiem, atskatoties uz viņiem. - Šeit ir droši. - Viņš pievērsās Ivašuram. - Izskatās, ka zirnekļu kliedzieni patiešām ir brīdinājums.
- Nav šaubu, ir uzkrājies daudz statistikas materiālu. Zirnekļi kliedz minūti vai divas pirms katra Torņa izvirduma.
Ivašura pacēla binokli pie acīm, paskatījās un pasniedza to pulkvedim.
"Flatters", kā mēs to saucam, vai plandīšanās. Torņa siena sāk vibrēt. Reizēm seko elektriskais lietus.
Rācija, no kuras Ivašura nešķīrās, nočivināja izsaukumu.
- Kas noticis? - jautāja tālais Grišins.
- Flatters, - Ivašura īsi sacīja. - Neuztraucies, Konstantīn Semjonovič, mēs esam tālu no sienas.
- Paldies Dievam! Vai nosūtīt jums helikopteru?
- Mēs nesatilpsim vienā, nevajag, nokļūsim ar visurgājēju.
Caur binokli varēja redzēt, kā milzīgs Torņa sienas posms kilometra garumā sāka drebēt, locīties, viļņoties un pārvērtās par gofrētu "mazgājamo dēli". Tas ilga apmēram piecas minūtes. Tad viļņu amplitūda sāka samazināties, sienas vibrācija norima un izzuda. Tornis stāvēja uz vietas tikpat drūms, nospiedis ainavu ar miljardu tonnu svaru, zils un tīrs, bez ierastajiem plankumiem tai vietā, kur tikko bija flatters.
Ivašura domīgi nolaida binokli, tad atkal pacēla to pie acīm.
- Škiet, ka es izdarīju nelielu atklājumu, - viņš nomurmināja. - Vai atceraties, kāda izskatījās sienas daļa pirms flattera?
Odincovs apdomājās.
- Manuprāt, tur bija melni logi...
- Bet tagad visa siena ir tīra! Vai saprotiet?
- Vai gribat teikt, ka flatters attīrīja sienu?
- Ne tikai attīrīja. Melnie logi sienā ir caurumi, pārrāvumi, iznīcinātās vietas, flatters salaboja sienu! Es atceros, ka tā tas bija arī agrāk, tikai nez kāpēc neviens neanalizēja sienas stāvokli pirms un pēc parādības.
- Tas viss ir labi, - Starostins nomurmināja. - Bet mēs ar kolēģiem esam nosaluši. Vai nav laiks atgriezties?
- Atvainojiet, - Ivašura sāka steigties. - Visurgājējs nav tālu, aiz kokiem, uz ceļa.
Aizvedis viesus uz štābu, viņš atstāja viņus Bogajeva un Grišina pārziņā - lai iepazīstina ar situāciju, pieejamo informāciju un dokumentiem, bet pats atrada Ruzaevu un aizlidoja uz fiziķu nometni, pie Menšova, lai nodotu metāla un augsnes paraugus - nāves izmešu pēdas - masveida analīzei. un pie reizes uzzināt, ar kādām idejām bagāti drosmīgie kodolzinātnieki. Pa ceļam pajautāja Ruzajevam:
- Vai jau esi padomājis? Laika it kā bija pietiekami.
- Padomāju, tomēr - Mihails mierīgi atbildēja. - Mēs izejam uz kontaktu. Surenu ņemsim kompānijā?
- Ja viņš izteiks vēlmi. Ar ko sāksim? Teorijas nelīdzēs, vajadzīgas svaigas idejas, it īpaši tāpēc, ka paši zirnekļi nevēlas kontaktēties. Interesanti, kāpēc viņi uzņēmās signālistu lomu.
- Es gan neesmu pārsteigts. Manuprāt, zirnekļi ir tikai biomašīnas un kiberi, automāti ar mērķprogrammu, kurā nav vietas sarunām ar cilvēkiem, tomēr. Ja arī mēs nodibināsim kontaktus, tad ne jau ar viņiem, bet caur viņiem.
Ivašura šaubīdamies pacēla uzacis.
