- Braucam. - Ivašura iekāpa kabīnē. - Tagad pie radiofiziķiem, pēc tam uz karaspēka daļu, es gribu lūgt viņiem pneimatisko pistoli slazdu tīkla mešanai un pēc tam pie ārstiem.
Ruzajevs izlikās, ka viņam ir vienalga.
Pirmā ekskursija uz Torni tika atlikta līdz vēlam vakaram, lai neradītu pārmērīgu ziņkārību ieradušās komisijas, žurnālistu, TV operatoru un citu neoficiālu personu vidū, kuras pārpildīja ekspedīcijas nometni.
Ivašura brīvi pārvalda angļu valodu, runāja franciski, un sarunā ar atbraukušajiem ārzemju zinātniekiem un žurnālistiem tulki nebija nepieciešami. "Preses konferences" kā tādas nebija. Ivašura informēja ārzemniekus par ekspedīcijas darba kārtību, ikdienas rutīnu, pastāstīja par Torņa galvenajiem izpētes virzieniem un ar Bogaeva palīdzību, kurš arī runāja angliski, izvietoja atbraukušos pa laboratoriju un ekspedīcijas vienībām. Viņš solīja nākamajā dienā pastāstīt nesen atbraukušajiem žurnālistiem visu informāciju, dodot viņiem dienu laika, lai aklimatizētos un dodot arī iespēju patstāvīgi iegūt informāciju no pārējiem nometnes iedzīvotājiem, kuri bija ieradušies agrāk.
Atbrīvojies uz pusstundu, Ivašura parunājās ar Veroniku, nosakot nākamā televīzijas raidījuma apjomu, un bija nepatīkami pārsteigts, ka meitene pēkšņi lūdza atļauju iet kopā ar viņu “satikties ar zirnekļiem”.
- Kas jums teica, ka mēs ejam pie zirnekļiem? - Viņš jautāja, saraucis uzacis un uzmanīgi skatoties meitenes sejā.
- Neviens, - Veronika paraustīja plecus. - Intuīcija, ja vēlaties. Es redzu, ka jūs esat noraizējies, un jūsu vagoniņā - es biju iegājusi - Miša Ruzajevs gatavo dažādus piederumus un instrumentus. Es kļūdījos?
Ivašura domīgi paskatījās uz savu zābaku purngaliem.
- Jā, mēs dodamies uz izmēģinājumu, lai izveidotu kontaktu ar zirnekļiem. Tas ir bīstami, un tāpēc citā reizē es jums bez vilcināšanās atbildētu ar “nē”, taču pēkšņi nodomāju, ka profesionālā spēja formulēt jautājumus un atbildes varētu mums noderēt. Piekrītu, bet lai neviena dvēsele...
- Neturpiniet, - Veronika pasmaidīja, un viņas acis iemirdzējās. - Bet tu tomēr esi drosmīgs, Igor Vasiljevič.
- Vārdu sakot, anarhists, - Ivašura bez smaida nomurmināja. - Esi gatava uz pulksten desmitiem vakarā. - Viņš arī nemanot pārgāja uz "tu". - Un atbilstoši saģērbies.
- Klausos un paklausu!
Veronika viegli saspieda ekspedīcijas priekšnieka pirkstus un aizskrēja, nesdama acīs pateicības gaismu, prieku un kaut ko citu, kas viņa dvēselē raisīja atbildes prieka vilni un vēlmi satikt šo meiteni atkal un atkal.
Viņš bija tik dziļi aizdomājies, ka nepamanīja tuvu pienākušo Odincovu. Pulkvedis, kā vienmēr, bija akurāts, lietišķs, savaldīgs un mērķtiecīgs.
- Atvainojiet, - viņš teica un ierasti ar plaukstas pirkstiem pieskārās cepures atlokam. - Vai netraucēju?
- Nemaz, - Ivašura nopūtās, aizverot "durvis uz savu jūtu un vēlmju pasauli". - Es jūs klausos, Martin Sergejevič.
Saruna ar Veroniku notika netālu no ēdnīcas, kuras vagoniņš neatšķīrās no citām ekspedīcijas mājām, bet atradās atsevišķi un bija piestiprināts pie segtas virtuves. Pie ēdnīcas vienmēr stāvēja viena vai divas automašīnas, kas veda ēdienu no pilsētas, staigāja ļaudis. No kaut kurienes smaržoja pēc dūmiem un kaut kā salda, kā no konditorejas.
Ivašura paskatījās pulkstenī un aizvilka Odincovu uz štābu. Krēloja, bet viņš vēl nebija paveicis pusi no iecerētā, pirms desmitiem vakarā.
- Es te pajautāju... - Odincovs ejot runāja. - Viedokļi atšķiras. Kā jūs domājat, Igor Vasiljevič, kā var beigties Torņa ekspansija? Tas nevar augt mūžīgi, ir jābūt kaut kādai robežai.
- Vajadzētu, - Ivašura piekrita. - Bet mēs to nezinām. Kā teica mans draugs fiziķis: "Mūsu fizika maz noder Torņa izskaidrošanai." Saskaņā ar labi pazīstamajiem fizikas likumiem neviens no materiāliem uz Zemes nespēj izturēt tādas slodzes, kuras jāiztur konstrukcijai, kas pārsniedz vienu kilometru un sver vairāk nekā vienu miljonu tonnu. Tas vienkārši sabruks zem sava svara... ja vien tā nav kolonna, kas pilnībā izlieta no šī materiāla. Bet tornis iekšpusē nav dobs, vai vismaz ir ar tukšumiem, es varu minēt ekspertu un novērotāju aprēķinus. Torņa materiālam ir deviņdesmit miljardu tonnu masa un divarpus kilometru augstums, un tam ir berilija blīvums, un tomēr Tornis nesabrūk! Varbūt Torņa sienas nemaz nav sienas, bet gan tikai izskats? Teiksim, hologrāfiska mirāža vai, ārkārtējā gadījumā, nezināma spēka lauks. Par vienu es esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināts: Tornis kaut kā maina laika gaitu.
- Kāpēc "gandrīz"?
- Tāpēc ka mūsu ceļojumi ar Mihailu “laika burbuļos” var izrādīties halucinācijas, mūsu pašu smadzeņu produkts, kas reaģēja uz kāda starojuma uzliesmojumu. Diemžēl neviens nav pierādījis pretējo.
- Bet jūs pats esat pārliecināts par ceļojumu, vai ne? Es gribētu būt jūsu vietā, godīgi! Piedzīvot vismaz "šausmu zonu".
Ivašura paskatījās uz sarunu biedru.
- Aijaijai, pulkvedi! Un es biju iedomājies, ka no visiem ekspedīcijas vadītājiem tikai es esmu pretrunās ar disciplīnu.
Odincova acīs iedegās ironiskas liesmiņas.
