Bīskaps piecēlās un sakārtoja apmetni. Es viņiem lasīšu sprediķi no atvērtā ēdamistabas loga, viņš sacīja. Sprediķošu tagad, kamēr viņi visi ir sapulcējušies manā priekšā. Lasīšu pusnakts sprediķi bez sagatavošanās. Lieciet, lai lāpas mani apspīd! Un visu pierakstiet.
- Tūlīt, Luka atteica. Viņš izsteidzās no istabas un deva pavēli Freizem. Balkonu apspīdēja lāpu gaisma, un ļaužu pulks, kurā sanēja prātojumi un bailes, pavērsa sejas augšup. Kad cieminieki pievērsa uzmanību bīskapam, kurš stāvēja pie loga, krāšņs savā purpura talārā un mitrā, Freize un Išraka, Ralfs Fērlijs un viņa jaunākais dēls atbultēja vienīgo ieeju arēnā un iegāja iekšā, lai izvestu laukā Sāru Fērliju. Viņa cieši turēja rokās savu vecāko dēlu.
- Es gribu vest viņu mājās, Sāra vienkārši pateica vīram. Tas ir mūsu dēls Stefans, kurš brīnumainā kārtā atgriezies pie mums.
- Es to zinu, Ralfs atbildēja. Viņa vēja aprautie vaigi bija mitri no asarām. Ari es viņu pazinu. Tiklīdz viņš pateica "māmiņ", es to sapratu. Es atpazinu viņa balsi.
Stefans tik tikko varēja paiet; viņš klupa un atbalstījās pret māti, uzlicis netīro galvu viņai uz pleca.
- Varbūt mēs varam viņu uzcelt ēzelim mugurā? Freize ieteica.
Viņi nocēla ēzelim no muguras grozus ar "vilku nāvi", bet zāle joprojām palika dzīvniekam krēpēs un pieķērusies tam pie muguras. Sāra palīdzēja dēlam uzkāpt ēzelim mugurā, un viņš nerāvās prom ne no pieskāriena augam, ne no ziedu smaržas. Išraka, kura klusām noskatījās no tumsas, piekrītoši pamāja ar galvu.
Freize veda ēzeli prom no ciema augšup pa līkumotajām, mazajām kāpnēm -, bet Sāra gāja blakus dēlam, mierinoši dūdodama. Drīz mēs būsim mājās, viņa sacīja. Tu atcerēsies savas mājas. Tava gultiņa ir tāda pati, kā bija. Tā ir saklāta, un spilvens tevi gaida. Tavs mazais mīlulis Rūzs vai tu atceries to? joprojām guļ uz spilvena. Visus šos gadus es tavā istabā neko nemainīju. Tā vienmēr tevi ir gaidījusi. Es tevi vienmēr gaidīju.
Otrā pusē ēzelim Ralfs Fērlijs cieši turēja savu dēlu, vienu roku uzlicis tam uz mazās, iedegušās kājas, bet otru uz skrambām klātās muguras. Išraka un Izolde gāja aiz viņiem kopā ar Stefana mazo brālīti Tomasu, kam uz pēdām sekoja viņa suns.
Zemnieku mājas logi uz nakti bija aizslēģoti, taču viņi ienesa vilku zēnu priekštelpā. Viņš bez baiļu paraudzījās apkārt, miedzot acis gaismā, ko meta kamīna uguns, it kā spētu kā sapni atcerēties, kad šīs bijušas viņa mājas.
- Nu mēs varēsim par viņu parūpēties, Ralfs Fērlijs meitenēm un Freizem sacīja. Mana sieva un es mēs no sirds pateicamies par visu, ko esat paveikuši.
Sāra pavadīja viņus līdz durvīm. Jūs man esat atdevuši manu dēlu, viņa teica Išrakai. Jūs esat paveikuši to, ko es tiku lūgusi Jaunavai Marijai. Visu mūžu būšu jūsu parādniece.
Išraka izdarīja dīvainu kustību viņa salika rokas kā lūgšanā un ar pirkstgaliem pieskārās pierei, lūpām un krūtīm un paklanījās zemnieka sievai. Salaam. Tā bijāt jūs, kura paveica lielu darbu. Jums pietika drosmes mīlēt viņu tik ilgi, meitene sacīja. Tā bijāt jūs, kura dzīvoja sērās un centās apglabāt savas skumjas, tomēr atstāja viņa istabu neskartu un savu sirdi atvērtu. Tā bijāt jūs, kura neapsūdzēja briesmoni, kad viss ciems brēca pēc atriebības. Tā bijāt jūs, kura izjuta pret to līdzcietību. Un tā bijāt jūs, kurai pietika drosmes izrunāt viņa vārdu, kad domājāt, ka stāvat aci pret aci ar vilku. Es tikai iegrūdu jūs bedrē.
- Vienu mirkli, Freize ierunājās. Jūs iemetāt viņu lāču bedrē aci pret aci ar zvēru?
Izolde nosodoši pašūpoja galvu, bet bija redzams, ka viņa nepavisam nav pārsteigta.
Išraka uzlūkoja Freizi. Baidos, ka jā.
Ralfs Fērlijs, ar vienu roku apskāvis sievu, bet otru aplicis Tomasam ap pleciem, paraudzījās uz Išraku. Kādēļ jūs tā darījāt? viņš vienkārši pavaicāja. Jūs ļoti riskējāt gan ar manas sievas dzīvību, gan savējo. Jo, ja jūs būtu maldījusies un manai sievai tiktu nodarīts pāri, ciems jūs būtu saplosījis gabalos. Ja mana sieva zvēra uzbrukumā būtu gājusi bojā, ļaudis jūs nogalinātu un iemestu jūsu ķermeni bedrē vilkam apēšanai.
Išraka pamāja ar galvu. Es zinu, viņa sacīja. Tomēr tanī mirklī, kad sapratu, ka tas ir jūsu dēls, un kad biju pārliecināta, ka man pavēlēs to nošaut, tas bija vienīgais, ko man ienāca prātā izdarīt.
Izolde skaļi iesmējās, aplika roku draudzenei ap pleciem un viņu cieši apskāva. To varēji izdarīt tikai tu! viņa izsaucās. Tikai tu varēji izdomāt, ka neatliek nekas cits kā vien iegrūst krietnu sievieti lāču bedrē, lai tā stājas pretim nezvēram!
Mīlestība, Išraka sacīja. Es sapratu, ka viņam vajadzīga mīlestība. Zināju, ka viņa mīl savu dēlu. Meitene pagriezās pret Freizi. Jūs ari to zinājāt. Jūs zinājāt, ka mīlestība redzēs cauri visnelādzīgākajai ārienei.
Freize pašūpoja galvu un izgāja laukā mēnesgaismā. Lai es esmu nolādēts, viņš sacīja mainīgajām debesīm. Lai esmu nolādēts un divkārt nolādēts, ja jelkad sapratīšu, kā domā sievietes.
