Visi klusēja. Mirgojošajā gaismā, ko meta divas lāpas, viņi tagad ieraudzīja, kā zvērs lēnām tuvojas sievietei pielavās vilka parastajā gaitā. Briesmoņa galva bija noliekta un atradās vienā līmenī ar sakumpušajiem pleciem, acis pievērstas laupījumam. Zvērs, mezdams lokus, nāca uz priekšu.
Freize iegrūda vienu lāpu Lūkam rokā un gatavojās lēkt iekšā lāču bedrē, sažņaudzis rokā otru liesmojošo lāpu, bet tad Sāra ierunājās: Stefan? viņa čukstus izdvesa. Stefan? Vai tas esi tu?
Nezvērs apstājās un piešķieba galvu.
- Stefan? viņa nočukstēja. Stefan, mans dēls! Stefan manu dēliņ…
Freize sastinga arēnas malā, mēmi noraugoties, kā zvērs paceļas uz pakaļkājām, it kā pūlētos atcerēties, kā jāstaigā, it kā atcerētos sievieti, kura bija turējusi viņu aiz rokas katrā solī, ko viņš tika spēris. Sāra piespieda sevi atkāpties no arēnas sienas un devās tam pretī; kājas viņai ļodzījās, rokas bija izstieptas uz priekšu.
- Tas esi tu, viņa sacīja kā brīnīdamās, bet ar pilnu pārliecību. Tas esi tu… Stefan! Manu Stefan, nāc pie manis!
Viņš paspēra soli sievietei pretī, tad vēl vienu, un ar steigu, kas lika skatītājiem noelsties bailēs, bet viņa mātei iekliegties priekā, metās sievietei klāt un iekrita viņas apskāvienos. Manu puisīt! Manu puisīt! Sāra izsaucās, apvijot rokas ap viņa skrambām klāto augumu un piespiežot viņa pinkaino galvu pie sava pleca. Mans dēls!
Viņš pacēla skatienu uz Sāru; tumšās acis spulgoja cauri savēlušos matu mežam. Māmiņ, viņš ierunājās savā maza zēna balsī. Māmiņ!
Bīskaps vērsās pie Lūkas ar čukstus izteiktu dusmīgu vaicājumu: Vai jūs to zinājāt?
- Nezināju gan.
- Tā bija jūsu kalpone, kas-turēja bultu uz stiegras, bet nešāva. Tas bija jūsu kalps, kurš baroja nezvēru un to pievilināja. Droši vien viņš to zināja, tomēr ieveda mūs šinīs lamatās!
- Meitene bija gatava izšaut bultu jūs pats redzējāt. Un mans kalps grasījās lēkt arēnā un pats nostāties starp sievieti un nezvēru.
- Kādēļ viņa nešāva? Viņa sacīja, ka protot šaut. Kādēļ viņa to nedarīja?
- Kā lai es zinu? Viņa man nekalpo. Es pajautāšu viņas domas un tad ierakstīšu savā ziņojumā.
- Ziņojums ir pēdējais, par ko mums būtu jāraizējas!
- Piedodiet, jūsu eminence, bet man tas ir pats svarīgākais.
- Bet briesmonis! Briesmonis! Mēs ieradāmies to nogalināt un parādīt Baznīcas triumfu pār grēku. Tagad nekāda zvēra nonāvēšana nav iespējama.
- Protams, ne, Luka sacīja. Mans ziņojums parādīs, ka tas nav briesmonis. Māte grib viņu atpakaļ. Viņa to paņems pie sevis, apkops, apgriezīs tam matus un nagus un no jauna iemācīs valkāt drēbes un runāt.
- Un kā jums šķiet ko jūs sacīsiet savā ziņojumā? bīskaps dzēlīgi noprasīja. Jūsu rokās bija nonācis vilkatis, bet nu jums nav nekā cita kā viens netīrs un mežonīgs puika. Šis atgadījums neko labu par jums neliecinās, vēl lielākā mērā nekā par mums.
- Es pateikšu, ka jūsu zināšanas mums atklāja, kas šeit noticis, Luka izlīdzinoši atteica. Līdz ar visiem pārējiem ziņojumiem, kurus bija sagatavojuši jūsu mācītie vīri, jūs atvedāt mums arī visiem zināmo stāstu par Romulu un Remu, kurus uzaudzināja vilcene un kuri nodibināja Romas pilsētu. Šis stāsts kļuva par mūsu sprieduma stūrakmeni. Jūs mums pastāstījāt ari citus nostāstus par vilku uzaudzinātiem bērniem, kuri bija pazuduši mežos un atkal atrasti. Jūsu bibliotēkā bija šie stāsti, jūsu gudrie ļaudis tos zināja un mūs brīdināja, kas te varētu būt noticis.
Bīskaps apmierināts pieklusa, un viņa apaļais vēders cilājās no uzpūtības. Ļaudis gaidīja nāvessoda izpildi, viņš brīdināja. Viņi nesapratīs šeit notikušo brīnumu. Viņi gribēja redzēt nāvi, bet jūs viņiem piedāvājat atdzimšanu.
- Tas ir jūsu varā, Luka aši turpināja. Vienīgi jūs varat viņiem izskaidrot notikušo. Tikai jums ir zināšanas un prasme to izdarīt. Vai jūs tagad teiksiet sprediķi? Domāju, ka šis notikums līdzinās stāstam par pazudušo dēlu: tēvs ierauga viņu tālumā un steidzas pretī, lai apsveiktu dēlu, ko mīl no sirds.
Bīskaps izskatījās domīgs. Viņiem būs nepieciešama vadība, viņš sprieda, pie lūpām pielicis tuklu pirkstu. Ļaudis gaidīja tiesu, kas beigsies ar nāvi. Viņi gribēs nāvi. Tie ir mežonīgi un neizglītoti ļautiņi. Viņi gaida soda izpildi un gribēs nāvi. Baznīca parāda savu varu, sodot ļaundarus ar nāvi. Lai uzvarētu grēku, mums jābūt pamanāmiem. Nekas neatved uz baznīcu vairāk ļaužu kā raganu dedzināšana vai nāvessoda izpilde.
- Jūsu gaišība, viņi ir apmaldījušies sava apmulsuma tumsā! Viņi ir jūsu avis; vadiet tos uz gaismu! Pastāstiet viņiem, ka šeit noticis brīnums. Mazs bērns bija pazudis mežā, viņu uzaudzināja vilki, viņš kļuva līdzīgs vilkam. Bet jūsu eminences" skatiena gaismā viņš pazina savu māti. Kuru gan māks šaubas, ka tas notika bīskapa klātbūtnes dēļ? Šie ir neizglītoti un baiļu mākti ļautiņi, bet jūs varat noturēt šeit tādu sprediķi, ko tie atcerēsies uz mūžu. Viņu atmiņā vienmēr paliks diena, kad ciemā ieradās Peskāras bīskaps un notika brīnums.
