Pēc pavisam maza brītiņa ciema vecākais Millera kungs dārdināja pa iebraucamās vietas vārtiem, un Freize ar sētas kalpotāju atvēra milzīgās divvērtņu durvis uz staļļa pagalmu. Cieminieki plūda iekšā un ieņēma vietas uz galdiem, kuri ieskāva arēnas ārējo sienu tieši tāpat kā tad, ja notiktu lāča rīdīšana ar suņiem. Viri bija atnesuši līdzi stipro elu, un viņu sievas smiedamās malkoja to no krūzēm. Ciema jaunekļi ieradās kopā ar savām sirdspuķītēm, un virēja virtuves durvis pārdeva mazas kūciņas un pīrāgus, bet kalpones skraidīja pa staļļa pagalmu, tirgodamas siltalu un vīnu. Tā vienlaikus bija gan nāvessoda izpilde, gan sarīkojums.
Išraka ieraudzīja, ka ierodas Sāra Fērlija, kura turēja rokās lielu grozu ar "vilku nāvi". Sārai sekoja virs, vezdams ēzelīti, kas bija apkrauts ar šo zāli. Piesējuši ēzeli zem arkas, viņi ienāca pagalmā; abu dēlēnam, kā parasti, aiz cepures bija aizsprausts "vilku nāves" zariņš.
- Jūs atnācāt, Izolde silti sacīja, panākdamās uz priekšu. Esmu priecīga, ka esat šeit. Labi, ka izlēmāt atnākt.
- Mans vīrs domāja, ka mums tas jādara, Sāra atteica; seja viņai bija ļoti bāla. Viņš domāja, ka tas mani nomierinās beidzot redzēt briesmoni beigtu. Un visi pārējie arī ir šeit. Nevarēju pieļaut, ka cieminieki pulcējas bez manis, viņi taču dalījās ar mani bēdās un nu grib redzēt, kā tas viss beigsies.
- Esmu priecīga, ka atnācāt, Izolde atkārtoja. Sieviete uzrāpās uz galda blakus Išrakai, un Izolde viņai sekoja.
- Vai jums ir bultas uzgalis? Sāra Išrakai vaicāja. Vai nošausiet zvēru?
Jaunā sieviete, nebilduši ne vārda, pamāja ar galvu un parādīja loku un bultu ar sudraba galu.
- Vai varēsiet no šejienes tam trāpīt?
- Katrā ziņā, Išraka nopietni atteica. Ja nezvērs pārvērtīsies par vilku, izmeklētājs redzēs un liks man to nošaut un es tā arī darīšu. Tomēr domāju, ka tas nav ne vilks, ne ari kas līdzīgs vilkam; ne vilkatis, ne vispār kāds mums pazīstams dzīvnieks.
- Ja mēs nezinām un nevaram pateikt, kas tas ir, tad labāk lai tas ir beigts, vīrietis stingri sacīja, bet Sāra Fērlija palūkojās uz briesmoni, tad uz sudraba bultas uzgali un vieglītēm nodrebinājās. Išraka nenovērsa acis no Sāras, un Izolde uzlika plaukstu uz sievietes trīcošajiem pirkstiem. Vai jūs negribat, lai nezvērs mirst? Izolde Sārai jautāja.
Sāra pašūpoja galvu. Nezinu. Es skaidri nezinu, vai tas paņēma manu bērnu, nevaru pateikt, vai šis ir tas briesmonis, kā visi saka. Un viņā ir kaut kas tāds, kas mani izsauc līdzcietību. Viņa palūkojās uz abām jaunajām sievietēm. Jūs domāsiet, ka esmu muļķe, bet man tā ir žēl.
Kad atvērās iebraucamās vietas mājas durvis un iznāca Luka, brālis Pēteris, bīskaps, mācītie vīri un priesteri, sieviete joprojām runāja. Izolde un Išraka pārmija žiglu skatienu. Es viņam pateikšu. Izolde ātri nolēca no paaugstinājuma un, spraukdamās cauri pūlim, devās uz mājas durvīm pie Lūkas.
- Vai drīz iestāsies pusnakts? bīskaps vaicāja.
- Esmu devis rīkojumu tieši pusnakts stundā zvanīt baznīcas zvanu, viens no priesteriem atteica.
Bīskaps pielieca galvu tuvāk Lūkam. Kā jūs pārbaudīsiet šo šķietamo vilkati? viņš jautāja.
- Domāju pagaidīt līdz pusnaktij un tad to pavērot, Luka sacīja. Ja tas pārvērtīsies par vilku, mēs to skaidri redzēsim. Varbūt vajadzētu nodzēst lāpas, lai briesmonis pilnībā var sajust mēness iespaidu.
- Piekritu. Nodzēst lāpas! bīskaps pavēlēja.
Tiklīdz tumsa ietina pagalmu, visi noklusa, it kā baidītos no tā, kas tiek darīts. Sievietes murminādamas meta krustus, bet mazākie bērni ķērās mātēm brunčos. Viens klusītēm činkstēja.
- Es to nevaru redzēt! kāds sūdzējās.
- Re, kur tas ir!
Kad pagalms bija piepildījies ar trokšņainiem ļaudīm, zvērs atrāvās atpakaļ savā parastajā vietā; tagad tumsā to bija grūti saskatīt radījuma tumšās krēpes saplūda ar lāču bedres sienas tumšo koku, dzīvnieka tumsnējā āda saplūda ar dubļiem klāto zemi. Cilvēki mirkšķināja un berzēja acis, gaidīdami, kad pagaisis lāpu mirga, un tad Millera kungs ierunājās: Tas kustas!
Zvērs bija uzslējies uz visām četrām un skatījās apkārt, šūpodams galvu, kā baidīdamies, ka tuvojas briesmas, tomēr nesaprazdams, kas to sagaida. Kad ļaudis ieraudzīja, kā briesmonis sakustas, arēnu pāršalca lāstu pilnam vējam līdzīgs čuksts. Liela daļa vīru uzstāja, ka vilkati vajag uzreiz nobeigt. Freize redzēja, kā ļaudis aptausta akmeņus, ko bija sastūķējuši kabatās, un zināja, ka tie nezvēru līdz nāvei nomētās ar akmeņiem.
Izolde piegāja pie Lūkas un pieskārās viņa rokai; jauneklis nolieca galvu, lai viņu saklausītu. Nenogaliniet nezvēru, viņa nočukstēja.
Arēnas malā Freize pārmija bažīgus skatienus ar Išraku. Jaunais vīrietis ieraudzīja sudraba bultas uzgaļa mirdzumu un meitenes stingro roku uz loka; tad viņš atkal pievērsa skatienu nezvēram. Tagad rāmi, Freize sacīja, bet dzīvnieks nedzirdēja viņa balsi, jo to pārmāca klusie lāsti, kas dunēja tam apkārt. Nezvērs atvilka galvu atpakaļ un sakumpa, it kā būtu nobijies.
