— Tas pasākums ir ļoti atkarīgs no Meksikas un Amerikas valdības dotācijām.
Mēs atkal nogriezāmies takas līkumā, no kura pavērās skats uz Cičenicu. Šodien bija apmācies, mākoņi pelēki, bet ne tik tumši, lai draudētu lietus. Zemu noslīgušās debesis darīja lielo piramīdu vēl noslēpumaināku un majestātiskāku.
— Tieši tāpēc Rodriks Kejs nebija tik ļoti vīlies, kā varētu gaidīt, — Lisa turpināja. — Pirmkārt, ne jau viņš maksāja par biļetēm.
— Tas man liekas sakarīgi, — Maiks teica.
— Un tev, bālstilbi?
Ierūcos. Atvērt durvis, kad tev kājās ir tikai apakšbikses, ir jau gana nepatīkami. Bet saprast, ka arī Maiks par to uzzinājis?…
Garastāvokli bojāja ari tas, ka nevarēju atrast Džoela kompasu. Te nu mēs bijām — gatavi doties džungļos, bet man nav instrumenta, kas palīdzētu ieturēt pareizo kursu.
Pateicu to viņiem.
Lisa pasmaidīja. —Tev nu gan ir iztēle, Rik! Cičenica ir izpētīta un visi ceļi iezīmēti. Mums nav vajadzigs kompass.
Bridi paīgņojos. Meitenes vienmēr ir tik praktiskas.
Tomēr bija grūti ilgi bozties. Galu galā mums vēl bija vairākas stundas brīva laika. Un Vecā Indija Bagzbija bija piekritusi pastaigāties kopā ar Džoelu, tā ka mums bija vislielākā brīvība.
Mēs to izmantojām.
Lielās Kukulkana piramīdas tuvumā mēs pagājām garām daudz zemākai celtnei, Jaguāru templim, un nonācām bumbotavā.
Nezinu, vai Ralfs to ievēroja. Viņš bija ieracies rokasgrāmatā.
— Šeit viņi spēlēja spēli, ko sauca pokatoks, — viņš paziņoja, joprojām neatraudamies no grāmatas. — Laukumā, kas bija apmēram tikpat liels kā futbola laukums.
— Klau, Einštein, — Maiks viņu pārtrauca,
— paskaties apkārt!
— Labi. — Beidzot apskatījies visapkārt, Ralfs pārsteigumā nožagojās. — Hei, te jau tas ir!
Laukums tiešām bija milzīgs. No visām pusēm to ietvēra augsta akmens siena. Katrā laukuma galā atradās pa nelielam, pussabrukušam templim.
— Pokatoks, — Ralfs atkal lasija no grāmatas,
— ir līdzīgs mūsdienu basketbolam. Tikai horizontālas groza stīpas vietā bija vertikāla. Viņi spēlēja ar gumijas bumbu seši sprīži diametrā. Ar rokām bumbu satvert nedrīkstēja. Tikai spert vai ar galvu izsist cauri stīpai.
Maiks noskatīja laukumu visā tā garumā un iesvilpās. — Diezgan grūti, — viņš teica un pasmīnēja. — Vai pasaules čempionāti pūkatūkā viņiem arī bija?
— Pokatokā, — Ralfs izlaboja. — Nekādu pasaules čempionātu. Toties labākajiem spēlētājiem un uzvarētājiem tika piešķirta privilēģija upurēt savu dzīvību dieviem.
— Ko!?
— Neuztraucies, Maik, — es teicu. — Ja tu spēlētu pokatoku tāpat, kā tu spēlē beisbolu, tad dzīvotu simt gadu.
Viņš uzmeta man dusmigu skatienu.
Es tikai smīnēju, priecādamies, ka esmu atmaksājis par "bālstilbi".
Tad mēs devāmies tālāk. Izgājām cauri Tūkstoš Kolonnu laukumam — tur bija ļoti daudz akmens stabu. Apskatījām senās pirtis, tirgus laukumu, vēl kādu duci akmens tempļu. Redzējām Karavīru templi, Griezumiem Rotāto templi, augstā priestera kapu, Mazo Galvu templi un Pūču templi.
Un satikām daudzus meksikāņu bērnus, kas nebija vecāki par Džoelu.
Likās, bērni atrodas visur. Smejoši, ķiķinoši, kautrīgi, mūs vērojoši.
Tieši pirms pusdienlaika ieraudzījām arī meiteni, kas bija pārdevusi mums kartes.
— Sveika! — es uzsaucu, redzot viņu kopā ar citiem bērniem. — Vai tu mūs atceries?
Viņa palūkojās uz mani. Es pagājos uz viņas pusi.
Meitenītes acis iepletās. Viņa ātri kaut ko nobēra spāniski, tad iespiedzās un bēga. Draugi sekoja viņai, cik vien ātri spēja.
Tūlīt pēc pusdienām devāmies uz izrakumu vietu. Rodriks Kejs iedeva mums rīkus un paskaidroja, kas jādara, tad aizsteidzās, lai atbildētu uz dažiem spāniski uzdotiem jautājumiem, kas atskanēja no citas strādnieku grupas; nepagāja ne četrdesmit piecas sekundes, kad Ralfam no rokām izslīdēja smags cirtnis un uzkrita uz kājām vislielākā auguma un vismežonīgākā paskata strādniekam — meksikānim.
Ralfs ar šausmām nolūkojās uz savām rokām, it kā neticēdams, ka tās tik ātri iegrūdušas viņu nelaimē. Meksikānis ar šausmām nolūkojās uz saviem kāju pirkstiem, it kā tikai nupat būtu atklājis, cik maz tos aizsargā sandales, sevišķi pret kaut ko tik smagu kā cirtnis. Maiks, Lisa un es bailīgi verāmies vira platajā, rētām klātajā sejā, gaidīdami dusmu izvirdumu un ko nu viņš darīs ar mačeti, kas karājās viņam pie siksnas.
Dusmu izvirduma nebija.
Meksikānis ievilka gaisu plaušās, pārgrieza acis un iekoda sev lūpā. Tad laipni uzsmaidīja Ralfam.
— Senjor, — viņš sacija, ar vienu roku viegli paceldams no zemes cirtni un sniegdams Ralfam, — lūdzu, tas ir jūsējais! Pazemīgi atvainojos par savu neveiklumu. Nākamreiz manas kājas noteikti kustēsies ātrāk un jums nekādigi nebūs jāuztraucas manis dēļ.
Ralfs saņēma cirtni ar abām rokām. Viņa acis gandrīz izspiedās no dobumiem — ar tādu piepūli viņam nācās to turēt.
