Es pakasīju pakausi, tad noteicu: — Domāju, ka Vecā… tas ir, Bagzbijas jaunkundze, runā pareizi un tas ir istabenes, kas aiztiek mūsu mantas. Divas dienas es nevarēju atrast Džoela kompasu, un tad, kad man vajadzēja pacelt dažas nokritušas monē­tas, es atradu kompasu aiz sava skapīša.

Gribēju jau turpināt, bet tad ieraudzīju, ka Džoels paplūkā savu lācīti un arī pakasa galvu. Varbūt kasīšanās ir lipiga tāpat kā žāvas, bet man atkal sagribējās pakasīt galvu.

To es arī darīju.

Tad redzēju, ka lisa tā dīvaini skatās. Vispirms uz mani. Tad uz Džoelu man iepretim.

—   Paklau! — es smaidot teicu. —Tā kompasa būšana nav nemaz tik svarīga.

Viņa klusēdama papurināja galvu.

Es atkal pasmaidīju un atkal pakasījos.

—   Ko tu tā skaties? — es jautāju.

Lisa dziļi ievilka elpu. — Rikij, tev uz galvas kaut kas kustas! Tādi paši kā uz Džoela rotāļu lācīša.

Pastiepu roku, lai vēlreiz pakasītos. Tad mana roka apstājās pusceļā. Jo uz Džoela lācīša tiešām kaut kas kustējās.

Lēdijai Bagzbijai vajadzēja tikai vienu acu uzme­tienu, lai saprastu, kas par lietu. Džoelam un man, un lācītim bija utis.

17

Tonakt piecas minūtes pāri pusnaktij es vēl biju nomodā.

Protams, Vecā Lēdija Bagzbija un viesnīcas ad­ministrācija izlēma, ka ar utīm bijis inficēts rotaļu lācīša popējums. Protams, visas mūsu drēbes tika dezinficētas. Protams, Džoelam un man vēl un vēl­reiz nācās-mazgāt galvu ar īpašu šampūnu, tad vēl un vēlreiz, lai būtu droši, ka visas utis iznīcinātas. Protams, mēs pārvācāmies uz citām istabām.

Bet kā gan cilvēks var būt pilnigi pārliecināts par to, ka iznīdētas visas utis līdz pēdējai?

Es nebiju pārliecināts.

Katrreiz, kad aizvēru acis, iedomājos — uz spil­vena sēž maza uts, kas to vien gaida, kad es aizinigšu, lai ierāpotu man matos un izdētu kaudzi oliņu.

Tā nu es neaizmigu.

Toties ik pēc piecām minūtēm iededzu kabatas lukturīti un apskatīju spilvenu, cerot kādu no utīm pārsteigt nesagatavotu.

Džoels, protams, gulēja ciešā miegā, par spiti mana gaismekļa zibensātrajiem reidiem pa spil­venu.

Tad piedevām — lai gan man tik un tā nebija cerību aizmigt — izdzirdu pie durvīm klusu klau­vējienu.

Rīkojos gudri. Iekāpu džīnās un uzmetu vēl krekliņu, pirms gāju pie durvīm. Tad pa caurumiņu paskatījos, kas tur ir.

Neviena.

Nepatikā noskurinājos. Tā kā pārāk vēls, lai dzī­tu jokus, vai ne?

Tad satrūkos no vēl viena klauvējiena.

Ātri ieskatijos actiņā vēlreiz.

Neviena.

Vēl viens klauvējiens.

Pavēru durvis šaurā spraudziņā. Joprojām nevienu neredzēju.

—   Senjor! — dzirdēju kādu čukstam.

Palūkojos lejup un ieraudzīju spraugā brūnu

aci, kas lūkojās augšup uz mani.

Pavēru durvis plašāk.

—   Senjor, — mazā meitene atkal nočukstēja, — lūūdzu!

Meitene, kas pārdeva kartes. Meitene, kas aiz­bēga.

Viņa pastiepa roku un, saņēmusi manu plauk­stu, kas atradās uz durvju roktura, vilka mani prom. Es pretojos.

—   Lūūdzu! — viņa atkārtoja un pavilka mani vēlreiz.

—   Kāpēc? — es jautāju.

—   Lūūdzu! — Vēl viens rāviens.

—   Kāpēc?

Vēl rāviens.

Beidzot ļāvu viņai izvilkt mani gaitenī.

—   Lūūdzu! — viņa teica, vilkdama mani prom pa tukšo gaiteni.

Kas te notiek?

Meitene cieši vērās mani. Augumā viņa nebija daudz lielāka par Džoelu. Basām kājām. Un lielām, brūnām acīm, kas pildījās asarām.

Brīnišķīgām acīm!

Es izlaboju savu atteikumu. — Es gribēju teikt… nē… man jāuzvelk kurpes.

Asaras plūda viņai pār vaigiem, veidojot mazas, netīras straumītes.

— Tūlīt būšu atpakaļ.

Tas, ka viņa joprojām raudāja, liecināja, ka viņa sapratusi tikai vārdu "nē" un manu sejas izteik­smi.

Pacēlu roku, norādot, lai viņa pagaida, un iestei­dzos istabā pēc krosenēm. Noliecos, lai tās aizšņo- rētu; kad piecēlos un pagriezos, viņa stāvēja tieši man aiz muguras.

Apspiedu pārsteiguma saucienu. Un klusībā cerēju, ka viņa nesadraudzēsies ar Džoelu, jo divi tik neatlaidīgi un tik klusi radījumi — tas būtu jau par daudz.

Tad ļāvu meitenei satvert manu roku un vest

mani uz viesnīcas rezerves izeju.

* * *

Jā, tas bija neprātīgi. Neviens neredzēja mani izejam no viesnīcas. Nebiju atstājis ari zīmīti. Un tagad atrados uz džungļu takas, kas nogriezās no ceļa gar viesnīcu, — viens pats ar knapi septiņus gadus vecu meitenīti, kas nesaprata angļu valodu. Viņas vārdu krājums sastāvēja no vārdiņa "lūdzu", ko viņa atkārtoja ik pēc trīsdesmit sekundēm — tieši tik bieži es centos apstāties un izraut savu roku no viņas tvēriena.

Milzigais, bālais mēness aplis skaidrajās debe­sīs bija skaists, bet man no tā nekļuva labāk ap dū­šu. Sevišķi tad ne, kad viesnīcas gaismas mums aiz muguras vairs nebija saredzamas un sudrabotā mē­ness mirdza rādija man tikai koku zarus un ēnas, un vairāk neko.

Un meitene joprojām pacietīgi vilka mani uz priekšu dziļāk un dziļāk mežā.

Manu dzirdi sasniedza tāls brēciens — garš, sirdi stindzinošs.

Apstājos. Jau tagad es vairs nezināju atpakaļ­ceļu. Ko Ralfs tika stāstījis par kliedzieniem? Tur kliedzot sen mirušās jaunavas. Vai jaguāri.

Atkal šī skaņa! Kaut kur mums priekšā. Meite­ne atkal pavilka mani aiz rokas, bet es stāvēju kā iemiets.

Vēl viens brēciens.

—   Nebaidies! — sacija sievietes balss man pie pašas auss.

Перейти на страницу:

Похожие книги