Mūsu oficiante, sieviete ar brīnišķīgu tumšas vara krāsas ādu — sāku noprast, ka tas ir maiju mantojums — un tikpat brīnišķīgu, siltu smaidu, atnesa lielu paplāti ar traukiem. Viņa nolika to uz plaukta un sāka pasniegt mums šķīvjus ar laimauglu zupu.
Vecā Lēdija Bagzbija viņai pateicīgi uzsmaidīja.
Kad oficiante aizgāja, mēs salikām rokas galda lūgsnā. Es vēl pievienoju savu personīgo "paldies" Dievam par laimigu pacelšanos un nolaišanos ar mazo, nedrošo lidmašīnu.
Tad Lēdija Bagzbija turpināja: — Veci kauli? Maik! Arheoloģija nav tikai veci kauli! Tā ir iespēja ierakties vēsturē. Katrs atraktais zemes slānis ir ari noteikts pagātnes posms. Kas gan zina, ko mēs varam atrast? Pat ikdienas dzīves atkritumi, kas gulējuši zemē astoņsimt gadus, stāsta mums par to, kā cilvēki tolaik dzīvojuši. Tas ir aizraujoši!
— Jā, kundze, — Maiks teica, strēbdams zupu un smaidīdams savu paipuisīša smaidu. — Veci kauli un piedevām veci atkritumi. Kas var būt vēl aizraujošāks!
— Ej nu tu… — Vecā Lēdija Bagzbija mēģināja dusmoties, bet tas viņai neizdevās. — Si ir vienreizēja izdevība! Pirmā pilsēta Čičenicā tika uzcelta apmēram pirms tūkstoš piecsimt gadiem. Tās uzplaukuma laikā, pirms astoņsimt gadiem, pilsēta aizņēma vairākus kvadrātkilometrus un tajā dzīvoja desmitiem tūkstošu cilvēku. Rit jūs varēsiet to pētīt. Pašlaik atraktas vairāk nekā divdesmit celtnes. Un nekad nevar zināt, kad nāks kārta nākamajam atklājumam. Starp citu…
Viņa apklusa. Mēs visi paliecāmies tuvāk, bet nedz Maiks, nedz Ralfs, nedz es nepārstājām ēst zupu.
— Pastāstīšu jums par netālo Balankančas gro- tu. Kamēr jūs izkravājāt mantas, es biju vannā, — viņa tīksmīgi nopūtās, atceroties šos brīžus, — un mazliet palasīju. Simtiem gadu šī ala bija neatklāta. Tad 1959. gadā kāds gids nejauši atspiedās pret sienu. Viņš izkrita tai otrā pusē un atklāja dabisku alu, kas bija tik zema, ka viņam vajadzēja līst četrrāpus. Tuneļa galā atklājās telpa, ko kādreiz izmantojuši priesteri, un tajā atradās simtiem vērtslietu, kas atstātas kā ziedojumi.
Pēkšņi man vairs nemaz nenāca miegs.
Pienāca oficiante ar omletēm.
— Un visā šai lielajā teritorijā ir pavisam droši, — teica Vecā Lēdija Bagzbija. — Mēs varam to pētīt bez bailēm, nevis kā agrāko laiku arheologi, kam nācās dienām ilgi ceļot ar ēzeļiem pa džungļu takām, lai šeit nokļūtu.
— Tas ir vareni, — Lisa sacīja un pabīdīja nost tukšo zupas šķīvi, lai atbrīvotu vietu omletei, ko oficiante pašlaik lika galdā. — Ja mēs atradīsim kaut ko vērtīgu, viņi vairs nedusmosies par to, ka istais Džoels Kids neieradās. Un senjors Kastiljo…
Liekdamās pār galdu, oficiante palaida vaļā Lisas šķīvi. Tas iekrita citos traukos, izšļakstī- dams omletei pārlieto tomātu mērci uz visām pusēm.
— Senjors Kastiljo! — oficiante noelsās.
Vecā Lēdija Bagzbija aši piecēlās un noraizējusies satvēra oficiantes elkoni.
— Vai viss kārtībā? — viņa apvaicājās.
Oficiante atjēdzās, it kā šis pieskāriens un mūsu
izbrīns pēkšņi būtu atgādinājis, ka viņa te nav viena.
— Jā, jā… — viņa sacīja. — Nekas. Es… es paklupu. Atļaujiet, es visu satīrīšu!
Viņa aizsteidzās pēc lupatas, bet mēs palikām klusēdami.
Atcerējos, kā mazā meitene bija pārbijusies, izdzirdēdama senjora Kastiljo vārdu, un atkal sāku uztraukties.
Jo es biju atradies oficiantei vistuvāk un zināju, ka viņa nepaklupa vis, kad sniedza Lisai šķīvi.
Sapnī redzēju, ka senjors Kastiljo ir īsts muskuļu kalns ar vampīra ilkņiem un ka viņš pusnaktī dzenas man pakaļ pa Cičenicas pamestajām drupām, bet es bēgu un ieslēdzos kādā kambarī piramīdas iekšienē. Senjors Kastiljo paņēmis lielu veseri un dauza ar to durvis.
Bum! Bum! Buml
Klaudzieni kļuva skaļāki.
Buml Buml Buml
Un tad senjors Kastiljo pārmainīja balsi, lai tā izklausītos līdzīga Lisas balsij.
— Rikij, Rikij! — viņš teica Lisas balsi, mēģinādams mani piemānīt. — Vai viss kārtībā?
Bum! Bum! Bum!
— Nu, lūdzu! — viņš teica. — Atver durvis!
Bum? Bum? Bum?
Manas apdullušās smadzenes beidzot apjēdza, ka tas ir skaļš "tuk, tuk, tuk". Senjora Kastiljo pārvērstā balss kļuva par Lisas balsi. Jā, es biju pamodies. Bet vēl tik miegains, ka plakstiņi šķita kā aizlīmēti.
Tuk, tuk, tuk!
— Nejokojies, Rikij, atver!
— Jā, jā… — es murmināju, taustīdamies uz durvju pusi. Ceļojums bija mani tiešām nokausējis. Likās, būtu vieglāk brist pa purvu nekā aiziet tos pāris soļus līdz durvīm.
Tuk. Tuk. Tuk.
Džoels, laimīgais" sīkaļa, joprojām krāca. Kādēļ tieši man jāver vāļā durvis?
— Rikij… — Lisa iesāka un aprāvās.
— Kas par lietu, — es jautāju, — vai tad pagulēt nemaz nedrīkst?
Viņa ātri novērsās un runādama lūkojās kādā tālā punktā gaiteņa galā.
— Pulkstenis jau deviņi, — viņa teica. — Visi jūs abus gaida.
Varēju redzēt tikai vienu viņas vaigu. Bet tas, kuru redzēju, bija nosarcis. Tad es sapratu, kāpēc.
— Au!
Es atsprāgu atpakaļ un aizcirtu durvis.
Tā notiek ar cilvēku, kuru ierauga punktainās apakšbiksēs, ja tam nav pie rokas nekā, ar ko aizsegties.
— Etele vakar pastāstīja man par izrakumu plāniem, — Lisa teica Maikam, Ralfam un man.
