— Mēs nevaram griezties pie policijas. Citādi pazudis vēl vairāk cilvēku. Bet jūs… jūs esat no sen- jora Kastiljo ļaudīm — un reizē ari neesat.
Viņa pētīja mani, gaidot, ko es sacīšu.
Atcerējos, kur esmu viņu jau redzējis, lln sāku aptvert.
— Jūs esat tā oficiante, kas mūs apkalpoja pirmajā vakarā, — tā pati, kam izkrita šķīvis no rokām!
Viņa piekrītoši pamāja. —Tik pēkšņi izdzirdēju šo vārdu. It kā viņš man visur sekotu.
Arī es pamāju ar galvu. — Un tāpēc arī Džesika aizmuka, kad pieminēju senjoru Kastiljo.
Nepabeidzu savu domu. Proti, ja šie ļaudis ir tik māņticīgi, ka tic spārnotam milzim, tad, bez šaubām, tos biedē tikai vārda pieminēšana vien.
— Un jūs nospriedāt, ka mēs neesam senjora Kastiljo palīgi?
— Bērni jūs vēroja dienām ilgi. — Es atcerējos, ka mums bija licies — tie mums visur seko.
— Viņiem nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka jūs ļoti maz ko zināt. Pārāk maz, lai jūs būtu senjora Kastiljo pusē. Tad mēs uzzinājām ari par Freda Džounsa dusmām — tas ir senjora Kastiljo pilots — un ļoti nopriecājāmies par to, ka jūs šeit esat nokļuvuši nejauši.
— Bet kāpēc tieši mēs? Ko mēs varam lidzēt?
— Kāpēc? Jūs esat mazi, — Sofija sacīja.
— Tāpat kā maiji — neievērojami. Bieži jums pat nepievērš uzmanību, kā jau kaut kam nesvarīgam. Jūs esat tie, kas var izdibināt patiesību un palikt nepamaniti.
— Ko lai mēs darām? Mēs te būsim vēl tikai piecas dienas.
— Freds Džounss, — Sofija noteica. — Viņš ir iejaukts visā. Varbūt viņš var parādīt ceļu uz atrisinājumu.
Pamāju ar galvu. Diezin vai mums būs viegli vēl kaut ko uzzināt par šo amerikāni.
— Bet jums jābūt ļoti uzmanīgiem, — Sofija teica. — Pat ja leģenda par Kukulkanu nav patiesa, pārāk daudzi cilvēki jau ir pazuduši.
Protams, man vajadzēja visu pastāstīt Vecajai Lēdijai Bagzbijai. Taču es kļūdījos, iestāstīdams sev, ka nebūtu labi viņu satraukt. Tā nu es nākamajā rītā parādījos pie brokastgalda, cenšoties izskatīties pēc iespējas mundrāks, nesakot neko par pagājušo nakti, neko par atgriešanos mājup Hosē mugurā pustrijos no rīta.
Pastāstīju to tikai Maikam un Ralfam — viesnīcas priekštelpā, kamēr Vecā Indija Bagzbija un lisa, un Džoels gatavojās vēl vienai vietējo ainavu apskatei.
— Feini! — sacīja Maiks. — Visus atlikušos rītus mēs tagad būsim detektīvi. Neviens pat nejutīs mūsu prombūtni.
— Nav vis feini, — Ralfs noteica. — Tikai teleseriālos detektīvi visu atrisina.
— Un pie tam paliek dzīvi, — es piemetināju.
Maiks paraustīja plecus. — Es jau labprāt vēl
pastrīdētos, bet jums jāpieņem lēmums tūlīt.
Viņš norādīja uz vestibila loga pusi. Mēs ar acīm sekojām Maika skatienam.
— Freds Džounss, — Maiks sacija, lai gan nebija nekādas vajadzības, jo šis virs savā neaizmirstamajā mašīnā pa palmu ieskauto ceļu lēni tuvojās viesnīcai. — Uz reclziti, Bagzbijas jaunkundzi — Maiks nokliedza pār plecu.
Sminot viņš pameta mūs vienus.
Paraustīju plecus. Ralfs arī paraustīja plecus.
— Kādam būs jāuzņemas pār viņu šefiba, — es noteicu.
Ralfs atkal paraustīja plecus. — Un vienmēr nez kāpēc tieši mums.
Durvis pēc Maika aiziešanas vēl joprojām virinājās, kad mēs tās sasniedzām.
* * *
— Džouns! Tikai nākamnedēļas vidū!? Vai tas ir viss, ko tu spēj?
— Jā, ser. Diemžēl tā ir, ser.
— Tā ir tava pēdējā izdevība, dumjais mērkaķi! lai solītā komanda būtu šeit, vai arī es pats savām rokām noraušu tavu galvu un iebāzīšu to tev rīklē!
Ralfs un es, un Maiks spiedām cits citu dziļāk spraugā starp sienu un atkritumu tvertni.
Mēs bijām lavijušies nopakaļ kravas mašīnai uz viesnīcas iekšpagalmU un nogaidījuši, līdz noklaudzēja tās durvis un likās droši sekot Fredam Džounsam; tad mēs turējāmies, cik vien cieši varējām, viņa pēdās, kamēr viņš devās viesnicas rezerves izejas virzienā — uz tām pašām durvīm, pa kurām es pirms neilga laika biju sekojis mazajai meitenei uz satikšanos džungļos ar Sofiju.
Pēc tam, izbijušies no kādas balss, mēs kāpāmies atpakaļ. Kā par nelaimi, vienīgā slēptuve bija sprauga starp sienu un atkritumu tvertni. Kā par nelaimi, tvertne bija pilna, gaiss karsts un mūsu nāsis jutīgas.
Mēs smakām pilnīgā klusumā, atļaujoties veltīt tikai nelielus, vārgus bliezienus neatlaidīgajām mušām, kas izmantoja mūs kā nolaišanās laukumu. Šī vīra balss bija pārāk nejauka, lai mēs riskētu tikt pieķerti.
— Saprati, Džouns? Mēs jau esam par tālu aizgājuši, lai atkāptos. Palīdzībai jāierodas pēc iespējas ātrāk.
— Jā, ser, — Džounss paklausīgi noteica.
Ar to arī saruna beidzās.
Pa betonu mums tuvojās soļi, kurus pazinām kā Džounsa soļus. Mēs saspiedāmies vēl ciešāk, bet satraukumam nebija pamata. Džounsa galva bija noliekta, un viņš soļoja ātri. Viņš mūs nepamanīja.
Maiks izbāza galvu no slēptuves. » Vai viņš sajucis prātā?
Maiks palūrēja gar tvertnes sānu uz pretējo pusi. Pēc brīža mūsu ausis sasniedza klaudziens — viesnīcas durvju aizciršanās. Ar dīvainu sejas izteiksmi Maiks ierāvās atpakaļ spraugā.
—Jaunākās ziņas! — viņš sacija. — Kas ir vecis ar to rupjo balsi kā armijas seržantam?
— Nu? — Ralfs čukstēja.
— Tas, kurš izrīko Fredu Džounsu kā mazu bērnu!
