— Nu, saki! — es teicu.
— Rodriks Kejs!
— Nekādi ne! — man izspruka.
Maiks pamāja ar galvu.
Pirms varēju ko pateikt, ierūcās mašīnas motors.
Maiks metās ārā. Mēs sekojām.
— Nē, Maik! — Ralfs iešņācās, kad ieraudzīja, ko Maiks nodomājis.
Taču bija jau par vēlu. Maiks jau atradās uz lēni braucošās mašīnas bampera, pieķēries pie rezerves riepas. Ralfam un man bija tikai pāris sekundes laika, lai izdomātu, vai pievienoties viņam vai ne.
Protams, mēs bijām gana dumji, lai to darītu.
Nomierinājos — gan tikai mazliet —kad sapratu — mēs atrodamies uz ceļa, kas ved uz Cičenicas lidlauku. Kravas mašīnu bamperi parasti nav apgādāti ar drošības jostām, un tās nedaudzās jūdzes pa šoseju līdz sānceļam nebija manas dzīves laimīgākie brīži, tie nebūtu tādi pat tad, ja pa šoseju nebrauktu citi transportlīdzekļi.
Nogriezušies pa bedrainu, sausu zemesceļu, sākām klepot un smakt putekļu mākonī, kas mūs ietina.
— Baigi foršā ideja, — es mēģināju pačukstēt Maikam, bet man izdevās vienīgi ierit neveselīgi daudz Meksikas zemes.
Tā nu mēs braucām klusēdami.
Tad — bez brīdinājuma, mašīnai samazinot ātrumu kādā ipaši sliktā ceļa posmā, — Maiks nolēca zemē un aizripoja nostāk.
Bija diezgan nogurdinoši spēlēt "Ādamam bij' septiņ' dēli" ar tādu spēles vadītāju kā Maiks, bet pēkšņi es aptvēru to, ko Maiks droši vien jau visu, laiku bija zinājis.
Mašīna grasījās apstāties. Drīz. Un, tā kā tās vienīgais ceļamērķis varēja būt netālais lidlauks, bija prātīgāk pēdējo ceturtdaļjūdzi noiet kājām. Tad pielavīties tik tuvu, cik vajadzīgs, nevis palikt uz bampera līdz pēdējam brīdim un pēc tam izmisīgi laist ļekas vaļā.
Tā nu ari es nolēcu un ripoju, līdz apstājos.
Ralfs vārgi iebrēcās, jo kravas mašīna turpināja braukt.
Es neko daudz neuztraucos. Zināju, ka viņš vairāk baidīsies palikt viens nekā sadauzīties nolecot Pēc pāris sekundēm ari Ralfs jau lidoja pa gaisu un piezemējās ar beigta ziloņa grāciju.
Mēs visi trīs notraucām putekļus un sākām soļot
uz priekšu cauri Meksikas vasaras karstumam.
* * *
Cik tas ir bīstami — pielavīties lidlaukam?
Diezgan bīstami, ja tev bail no čūskām un jāiet no ceļa nost džungļos, lai no aizmugures apietu ēkas, kas saceltas ap skrejceļu.
Mēs iegājām pāris soļus džungļos.
— Zēni! — iesaucās Ralfs, palūkojies augšup.
— Kā tad, kā tad, zinu, — noteica Maiks, — čūskas to vien dara, kā karājas kokos un gaida, kad varēs uzlēkt tev virsū.
— Tad ne jau, — sacija Ralfs, lai gan es ievēroju, ka no bailēm viņš nosvīdis divtik daudz kā pirms tam. — Būtu muļķīgi, ja mēs ietu visi trīs.
Gaidīju, ka Maiks, kurš vienmēr gribēja likties drošsirdīgs, pateiks kādu sarkastisku piezīmi. Bet viņš klusi teica: — Varbūt muļķīgi ir tas, ka vispār kāds no mums iet.
Zināju, ko viņš domā. Piedzīvojumi liekas aizraujoši tikmēr, kamēr par tiem tikai fantazē. Tik ilgi, līdz faktiski jau esi tur, gaidīdams, kad tev uzklups čūska.
— Es gribēju teikt—kādam vajadzētu palikt, — sacīja Ralfs. — Gadījumā, ja abi pārējie iekļūst nelaimē.
Ralfam, kā parasti, bija taisniba. — Paliec, — es viņam teicu. — Tu jau vienmēr murgo par čūskām.
Viņš papurinaja galvu. — Nē, mēs lozēsim ar salmiņu. Kurš izvilks īsāko, tas paliks. Un, ja abi pārējie pēc stundas nebūs atpakaļ, — dosies pēc palīdzības.
Mēs lozējām ar zāles lapiņām, jo nekā cita nebija. Kad atvērām plaukstas, Ralfam bija isākā lapiņa. Kad mēs gājām prom, viņa sejā bija gan atvieglojums, gan izmisums. Es aptvēru, ka palikt gaidot,neziņā par to, kas var notikt, ir visgrūtākais.
Apiešana lokā ap lidlauku man un Maikam neprasīja daudz laika, ar visu to, ka ceļā mums nācās klupt un slīdēt starp kokiem. Maikam bija tik labas orientēšanās spējas, ka man pat nevajadzēja vilkt ārā no bikšu kabatas kompasu.
Nomocījām arī pēdējos piecdesmit soļus līdz lidlauka galvenās ēkas aizmugurei.
Vai te kāds ir? Ko viņi iesāks, ja mūs abus pieķers? Un — šis jautājums ienāca man prātā pārāk vēlu — kā mēs to visu paskaidrosim Vecajai Lēdijai Bagzbijai?
Nekas nenotika. Mums tuvojoties, kukaiņi nepārstāja dūkt, no visām pusēm vēl arvien skanēja tāli putnu saucieni, un neviena čūska pat neparādījās.
Mēs aizgājām līdz ēkas gala sienai un piespiedāmies pie tās izbalojušā cementa blokiem. Sprīdi pa sprīdim tuvojāmies mājas stūrim.
Joprojām nekas nenotika.
* Mūsu acu priekšā, karstumā virmodams, gulēja skrejceļš. Viegla eļļas un dizeļbenzīna smarža. Bet ne skaņas, tikai tās, kas nāca no džungļiem.
Tad mūsu dzirdi skāra kāda klusināta saruna.
— Tas ir iekšā, — es čukstēju Maikam.
Viņš pamāja ar galvu.
Tā bija telefonsaruna. Ātrs vārdu birums spāniski, tad klusums, tad atkal runas plūdi. Mēs nomierinājāmies, jo zinājām, kur runātājs atrodas. Tas mūs gandriz iegāza.
Piespiedušies pie baltās sienas, mēs droši vien bijām tikpat uzkritoši kā mušas cukurtraukā. Ja Maiks nebūtu ievērojis kādu attālāku kustību, kamēr es mēģināju saņemt drosmi un ielūkoties pa tuvāko lodziņu mājas iekšienē, tad pēc pāris mirkļiem mūs būtu ieraudzījis Freds Džounss.
Bez iepriekšēja brīdinājuma Maiks atrāva mani atpakaļ līdz stūrim un aizgrūda sev aiz muguras.
