Kā par nelaimi, visu pēcpusdienu mēs neredzējām nevienu no policistiem, ari vakarā ne. Tā nu mums nācās pašiem izlemt, ko darīt. Izpētīt tagad vai ļaut, lai vēl viena diena iet zudumā. Un, kā norādīja Maiks, iespējams, ka policisti jau ir atgriezušies Meridā.
Tad es aizmigu un sapņoju par jaguāriem un lidojošām čūskām. Un pamodos no sava modinātājpulksteņa smalkajiem pīkstieniem, lai pēc tam satiktos ar Maiku un Ralfu pie viesnīcas rezerves izejas.
* * *
Nakts vēsums vismaz darīja iešanu vieglāku, lai gan labās pēdas virspuse man joprojām sāpēja. Daudz nerunājām. īsajā šosejas posmā mēs ar Maiku bijām pārāk aizņemti, ar acīm meklējot paslēptuvi gadījumam, ja parādītos kādas mašīnas ugunis. Un Ralfs bija pārāk aizņemts ar baiļpilnu tricēšanu.
Tad nāca pagrieziens un ceļš uz lidlauku. Izvilku savu uzticamo kompasu. — Ha! — es teicu, mēnesnīcā to aplūkojis. — Ziemeļi.
— Kādēļ tas vajadzīgs? — jautāja Ralfs.
— Mums taču nav jāzina debesspuses, kad atrodamies uz ceļa.
— Nenāk par ļaunu pārbaudīt, vai tas ir kārtībā, — es teicu. — Nekad nevar zināt, kurā brīdī…
Es apklusu. Gandrīz biju pateicis "kaut kas var izbiedēt tā, ka jāmetas iekšā džungļos". Ralfam tas būtu bijis par daudz.
— "Kurā brīdī" — kas?
— Nu… hm… piepeši tu vairs neredzi zvaigznes un zaudē orientāciju. Hei, Ralf, starp citu, — kur īsti atrodas Ziemeļzvaigzne?
Ralfs palūkojās augšup plašajās, melnajās debesis, pētīdams spožās zvaigznes. Likās — cilvēkam atliktu pastiept roku un kādu no tām noplūkt.
— Tā ir…
Maiks ar savu ceļaspieķi iebelza Ralfam pa dibenu. — Kusties, sivēn!
— I/)ti asprātīgi, Maik.
Maiks neatbildēja. Tikai pagriezās un brašā soli sāka maršēt pa ceļu uz lidlauka pusi. Tas man nepatika. Parasti visapņēmīgāk Maiks rīkojas tieši tad, kad ir visvairāk nobijies.
— Kluss kā kapsētā… — Maiks čukstēja. Mēs aplūkojām lidlauka celtnes, kas tagad mēness gaismā bija spocigi baltas.
— Lūdzu! — trīcelīgā balsī sacīja Ralfs.
— Izdarīsim to ātri — un miers!
Mēs mēģinājām. Diemžēl durvis bija tik labi nomaskētas, ka mums izdevās tās atrast tikai pēc pusstundas. Un ari tikai tāpēc, ka Ralfs uzkāpa tām virsū.
— Veči! — viņš iešņācās. — Šeit!
Mēs knapi varējām viņu saredzēt. Tas bija labi. Ja pie zemes pieliekušos Ralfu gandrīz nevarēja saskatīt, tad tas nozīmēja, ka mani un Maiku arī ne. Mēs devāmies pie Ralfa.
— Klausieties! — viņš sacīja un piesita ar nūju pie zemes. Parastās skaņas vietā, kāda rodas, kokam atsitoties pret zemi, mēs dzirdējām dobju metāla džinkstu.
*
Nometāmies zeme Ralfam blakus un uzmanīgi paspīdinājām kabatas lukturīšus. Maiks pastiepa roku, lai atbrīvotu durvju virsmu no zāles.
Saķēru viņu aiz rokas. — Vai tu gribi, lai Džounss uzzina, ka te kāds ir bijis?
— Pareizi, — viņš sacīja, — bet kur ir rokturis?
Ralfs sāka vieglītiņām taustīt durvis ar plaukstu. Pēc brī^a viņš paziņoja: — Šeit! — Pēc tam: — Tās nav aizslēgtas!
Viņš sāka vilkt durvis augšup. Tās pacēlās pāris sprižu platā spraugā.
— Nāciet palīgā! — Maiks paliecās uz priekšu.
Pēkšņi man kaut kas pielēca. Neaizslēgtas
durvis! Mūsu klaudzināšanās!
— Stāt! — es iekliedzos. Viņi sastinga.
— Atkāpties! — Ne vārda neteikdams, metos projām.
Nojautusi manas izbailes, draugi sekoja man pa. pēdām. Es neapstājos, līdz nebijām sasnieguši mežmalas dziļo ēnu.
Maiks skatījās manī tā, it kā es būtu zaudējis prātu. Ralfs nervozi palūkojās augšup.
— Beidz domāt par čūskām, vecais! — es teicu Ralfam. — Padomā labāk par durvīm.
— Kāpēc? — jautāja Maiks. — Tu mums gandrīz piebiedēji sirdstrieku.
— Kāpēc? — es atbildēju. — Tūlīt pateikšu. Durvis nav aizslēgtas.
— Nu un tad? Mēs grasījāmies tikai iekāpt un atkal izkāpt ārā. Neviens mūs nepieķertu.
— Padomā taču! — es sacīju. — Varbūt durvis ir vaļā tāpēc, ka Džounss jau ir tur iekšā.
Sekoja klusums. Tad Ralfs saprotoši pamāja.
— Un mēs viņu brīdinājām ar savu klaudzināšanos.
— Tieši tā.
— Ko nu? — jautāja Maiks.
— Vai atceries to peli, ko mēs vienreiz sagūstījām tavā pagrabā?
— Protams, — Maiks atteica, neko nesaprazdams. — Tai bija tāda maza aliņa kaktā. Bet es nesaprotu… Vai tu domā, ka mums tagad būtu jāņem šļūtene un jānoslīcina tas, kurš ir tur, lejā?
— Jā! — Ralfs ieķiķinājās. — Un tad mēs varbūt atkal sabojāsim paklāju, un pēc tam vecāki būs nikni kā…
Es skaļi nopūtos, lai viņš izbeigtu muļķoties.
— Vai tu neatceries, kas notika pirms tam, pirms plūdiem? Kad mēs krietni ilgi bijām gaidījuši, tā pele pabāza galvu, lai paskatītos, vai mēs jau esam aizgājuši.
Tagad bija Ralfa kārta nopūsties. — Tātad mums jāstāv un jāgaida te zem kokiem kā tādai čūsku ēsmai?
— Es iepūtišu savā suņu svilpē, — Maiks ierosināja. —Taupīju to tieši šādam gadījumam. Varbūt tas viņas….
— Jā, jā, un ataicinās šurp visus jaguārus no jūdzēm tālas apkaimes! — izspļāva Ralfs.
— Mieru! — es iejaucos. — Gaidīsim tieši pusstundu. Ja līdz tam laikam neviens neparādīsies, varam iet droši.
* * *
Jutāmies droši.
