Tad Karloss mums visu paskaidroja. Izrakumi Svētajā akā bija tikai iegansts, lai Rodriks Kejs varētu uzturēties šai apvidū. Tad viņš sāka izplatīt baumas par cilvēkiem — vergiem un par leģendārā spārnotā Kukulkana atgriešanos. To visu palīdzēja apstiprināt Freda Džounsa izdarības — šad un tad pilnmēness naktīs viņš ar garu, spalvām klātu cepuri galvā plivinājās gar džungļu mājokļiem.
Leģendas iedarbību vēl pastiprināja dažu vietējo maiju zemnieku nolaupīšana; galvenokārt tie bija cilvēki, kas atteicās ticēt leģendai. Nolaupīšanām bija vairāki mērķi. Tās iebiedēja pārējos tā, ka viņi klusēja un ticēja. Tās sagādāja Kejam darbaspēku šeit, alā. Un, tā kā leģenda klīda starp maijiem no mutes mutē, tie nesa šurp papagaiļus — jo Kukulkans it kā vēloties to spalvas —, un atnesējam savukārt tika solīta Kukulkana labvēlība.
Izrakumu laukums lieti noderēja kā vieta, kur saņemt no maijiem atnestos putnus. Maiji pazina džungļus, tāpēc spēja sagūstīt papagaiļus un nogādāt tos šurp no jūdzēm tālas apkārtnes.
Kukulkans "pieprasīja" ari mākslas priekšmetus — tie bija jāmet Svētajā akā. Maijiem nebija ne jausmas, ka Rodrikam Kejam kā izrakumu vadītājam bija ļoti vienkārši pāri Svētajai akai dažas pēdas zem ūdens līmeņa nostiept platu tīklu. Senos dārgumus, kas bija glabājušies džungļu būdās, maiji tagad atkal labprātīgi nesa uz Svēto aku un upurēja, tāpat kā to pirms vairākiem gadsimtiem tika darījuši viņu senči.
Pēc tam tos savāca Rodriks Kejs. Dažus — sliktākas kvalitātes izstrādājumus — uzrādija valdībai kā pierādījumu tam, ka senjora Kastiljo teorija par akas tuvumā no zemes izrokamiem senajiem priekšmetiem ir pareiza. Citus izmantoja, lai taisītu kopijas, ko sūtīt uz Savienotajām Valstīm.
— Jā, — Karloss nobeidza stāstījumu, — tas bija labi organizēts pasākums. Un mums nebija nekādu faktu, tikai aizdomas. — Viņš paskatījās uz mums. — Redzat, mēs ievērojām, ka šinī apkaimē mēdz pazust amerikāņu grupas. Viņi parasti ieradās uz desmit dienām kā tūristi, bet nebrauca prom no valsts vairākus mēnešus. Imigrācijas departamentā pamanīja zināmas likumsakarības. Tās vienmēr bija sešu cilvēku grupas. Un vienmēr uz desmit dienām. Kad ierēdņi papētīja rūpīgāk, viņi ievēroja vēl kaut ko. Visiem sešiem parasti bija militāra pagātne.
Paskatījos uz alas tālākajām malām. — Sargi! — es teicu, — Rodrikam Kejam bija vajadzīgi sargi, lai turētu paklausībā vergus.
Karloss piekrītoši pamāja. — Un lai darītu vēl šo to pa naktīm, kas uzturētu indiāņos ticību Kukulkanam.
—Jā, — Migels turpināja. — Bet mums bija vienīgi aizdomas. Tad sākām pārbaudīt viņu saraksti.
Maiks apmierināts pamāja. — Un tad jūs izlasījāt vēstuli, kurā bija ieliktas sešas biļetes un apmaksāti izdevumi par desmit dienu uzturēšanos šeit, — Džoelam Kidam adresētu vēstuli.
—To otru Džoelu Kidu gaidīja ne tikai senjors Kastiljo, — apstiprināja ūsainais policists.
— Nu es saprotu, kādēļ muita aizturēja manu brāli Džoelu, — es teicu. — Saprotu ari to sarunu, ko es un Maiks, un Ralfs noklausījāmies.
Pastāstīju policistiem par Rodrika Keja draudiem Džounsam — ka palīgiem jāierodas pēc iespējas drīzāk, — draudiem, ko bijām dzirdējuši, slēpjoties aiz atkritumu kastes.
— Pastāstiet mums vēl kaut ko! — sacīja Migels. — Tāpat mums būs visu dienu jānosēž uz šī beņķa.
— Jūs taču teicāt, ka Kejs liek šiem cilvēkiem strādāt, — Maiks teica, norādot uz galdiem ar pus- pabeigtajām skulptūriņām. — Pārtraukums drīz beigsies.
— Nē, draugs. Bīstos, ka ne. Tu un pārējie bērni esat atklājuši noslēpumu, kas Rodrikam Kejam bija tik svarīgs. Liekas, viņš plāno pamest šo bāzi.
— Vareni! — es teicu. — Tad mums tikai jānogaida, līdz viņš aizvācas.
Migels nogrozīja galvu. — Man bail, ka viss būs daudz sliktāk. Kādēļ lai viņš atstātu dzīvus lieciniekus?
Mēs runājām, bet Džoels, kas bez sava lācīša nerada mieru, tikmēr klausījās un šūpoja kājas.
Manis paša kājas, tagad sasaistītas, joprojām sāpēja, it īpaši labās pēdas virspuse. Pasniedzos to paberzēt. Maiks stāstīja abiem policistiem par reaktīvo lidmašīnu, ko bijām uzgājuši.
Viņi klausījās, lūdza mūs pēc iespējas sīkāk aprakstīt lidaparātu, un viņu sejas beidzot kļuva dzīvīgākas. — Tālbraucēja, bez šaubām, — sacīja Karloss. — Un Džounss turēja to veco, sarūsējušo divplāksni, to klaberkasti, lai iegalvotu mums, ka. no šī lidlauka nekas ievērības vērts prom nelido.
Migels domīgi pakasīja galvu. — Tomēr vajadzīgs rūpīgi izstrādāts plāns, lai ikreiz izvēlētos citu lidlauku, kur nolaisties Amerikas Savienotajās Valstīs. To noteikti kārto kāds cits.
Piepeši mūsu uzmanību pievērsa ātru soļu dipoņa pa akmeņiem. Rodriks Kejs ar Džoela lācīti — vēders tam atkal bija uzšķērsts — devās tieši pie Maika un manis.
— Gribu dzirdēt atbildes, — viņš stingri teica. — Un tūlīt!
Mēs sparīgi mājām ar galvu. Bija viegli saprast, kādēļ Rodriks Kejs, tāds, kāds viņš bija patlaban, tik ļoti biedēja Fredu Džounsu.
— Šajā rotaļlietā bija iestiprināta elektroniska ierīce — raidītājs, kas ziņoja par tās atrašanās vietu. Kas to tur ielika? Un kādēļ?
