— Es iedomājos to visu šādi, — Koņeva mazliet uzbudināta iesāka. — Uzņēmēji ieinteresējās par mašinu. Iesāka būvēt modeli pēc mūsu žurnālā publicētiem principiāliem datiem. Uzdūrās uz tām pašām neveiksmēm kā mēs. Un nu steidzīgi publicē inženiera Vitovska raksta tulkojumu. Tas viss darīts tādēļ, lai pēc tam, kad būs izdarīti sīki pārlabojumi, izbazunētu pa visu pasauli: «Paskatieties, lūdzu, mūsu mašina ir pavisam citāda! Tai nav nekā kopēja ar padomju mašinu . . . Redziet, padomju mašinai ir tādas un tādas detaļas, tā ir sīki aprakstīta tādā un tādā mūsu žurnālā, bet mūsu mašinas detaļas ir gluži citādas . .. Tā, redziet, nemaz nelīdzinās padomju mašinai vai pat tai ir pavisam maz kā kopēja . . .» Tas ir izsmalcināts ideju piesavināšanās paņēmiens, — Koņeva nobeidza, pieceldamās un uzsizdama ar plaukstu pa galdu.
— Gluži pareizi! — direktors dedzīgi pievienojās. — Tā ir visīstākā zādzība, ar kādu esam sastapušies ne reizi vien.
— Apbrīnojama lieta! — Koņeva turpināja, staigādama pa kabinetu. —Milzīgam vairumam krievu izgudrotāju pirms revolūcijas bija tieši tāds pats liktenis. Vāji attīstītā rūpniecība nepagūst apgūt izgudrojumu, bet ārzemēs — lūdzu, viss gatavs. Tikai nu vairs neskaitās mūsu, bet kaut kāda Markoni vai Edisona izgudrojums.. . Nu, un tagad es vaicāju, kāpēc jāpārsteidzas, ja mūsu rūpniecība var tūdaļ apgūt visu, ko vien vēlaties! Kādēļ vajag publicēt to, kas mūsu zemē vēl netiek pielietots! Kā lai izskaidro pāragro publikāciju, ja ne ar vēlēšanos kļūt slavenam pēc iespējas vairāk un pēc iespējas ātrāk! Bet tu saki — patmīlība, autoritate! Nekavējoties jādara viss iespējamais, lai visdrīzākā laikā pabeigtu mašinu. Kāpēc Vitovskis nekā negrib dzirdēt par kaut kādiem citiem techniskiem atrisinājumiem kā tikai tiem, ko devis pats? Vai tā ari ir patmīlība? Eksperimentēt vajag iespējami plašāk, iespējami vairāk . ..
Direktors klusēdams paspieda zvana pogu, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. Blakus istabā notrinkšķēja elektriskais zvans.. Pec dažiem mirkļiem durvis parādījās sekretāre.
*
Bajanovam bija jāiet pret vēju.
Slapjā zeme milzīgām pikām lipa pie ērtajiem gumijas zābakiem. Smeldzošas, dziļas sāpes mocīja kāju.
— Nav izšķīdusi … — Bajanovs klusi pie sevis čukstēja, slaucīdams no sejas vēja atvēsinātas sviedru lāses. — Nedrīkst būt izšķīdusi … Vēl paspēšu …
Nu jau tuvu pazīstamā vieta. Vēl tikai mazs gabaliņš, ko iet,
Dīvainas lietas notiek, kad cilvēkam augsta temperatūra,. Domas reizēm sapinas, apziņa zūd, un viss iztēlojas neparastā, nedabiskā gaismā.
Gadās arī gluži otrādi. Domas darbojas neparasti asi un skaidri. Atmiņā uzpeld sen aizmirstas lietas ar visiem sīkumiem. Tieši tā bija noticis ar Bajanovu, kad viņš piecēlās no gultas.
Doma, kas tikko bija radusies, šķita tik reala un taustāma, ka viņš aizmirsa savu augsto temperaturu un sāpes kājā.
Viņam likās, ka tūdaļ jāpārbauda, un viņš nolēma nekavējoties doties uz lauku. Tieši nekavējoties! Sāpes kājā? Ak, tas taču nieks …
Protams, las nebija nekāds varoņdarbs; to, ko Bajanovs darīja, viņam diktēja cēla dziņa — vēlēšanās pēc iespējas drīzāk atnest labumu savai dzimtenei.
Stāsta, ka cilvēki ar paaugstinātu temperaturu ļoti bieži atklājot savas sirds domas. Šoreiz slimais atklāja savas slēptākās jūtas.
Drīz Bajanovs savā priekšā ieraudzīja melno, it kā apdegušo* vietu, kas skaidri bija saskatāma starp rudzu rugājiem.
Inženieris pielika soli un klibodams pienāca pie melnā laukuma. Viņš noliecās un, nevērodams sāpes, sāka cieši skatīties..
Viņa uzmanību saistīja neliels akmens lējums, kas bija it kā zemē ierakts. Visapkārt akmenim bija melna, apdegusi, šķidros dubļos pārvērtusies zeme, kas stipri oda pēc deguma.
— Te tas ir! — Bajanovs čukstēja, pārliecies pār akmens plāksnīti.
Akmens virsma mēness gaismā spīdēja un vizuļoja tūkstoš sīkās dzirkstīs. Likās, ka tā apkaisīta ar Bertolē sāli, kā to bieži dara, izgreznojot eglīti.
— Lieliski! — Bajanovs līksmi iesaucās, taustīdams ar roku akmeni.
Tad viņš no kabatas izvilka nazīti un izmēģināja, cik akmens stiprs. Tērauda asmens neko neiespēja padarīt slidenajai, cietajai virsmai.
— Lieliski! — Bajanovs vēlreiz iesaucās un sāka ar nazi sparīgi dauzīt stiklveidīgo virsmu. Inženiera roka izšķīla sīku, sarkanu dzirksteļu kūlīšus. — Redz, kādi mums būs ceļi! Redz, kādi! — Bajanovs vēl nevarēja norimties, liekdamies arvien zemāk un zemāk. — Akmens ceļi būs! Akmens! Mūžīgi!
Pūta stiprs rudens vējš, savirmodams ūdeni aukstajās peļķēs. Visapkārt dobji izskanēj.a cirtienu klaudzieni. Notupies ceļos lauka vidū, inženieris arvien vēl dauzīja akmeni.
Pēdīgi viņš piecēlās un gausi vilkās uz institūta pusi.
Klibodams viņš izgāja cauri sargbūdai, garām izbrīnā stāvošam sargam un devās uz teritoriju, ko nezin kādēļ sauca par «sētas puses pagalmu». Te bija sakopotas visdažādākās ceļu mašinas, sen izmēģinātas, pārtaisītas un lielāko tiesu jau nederīgas. Tikai dažas atradās zem nojumes, vairums stāvēja zem klajas debess, daļēji izjauktas un sarūsējušas.
