«Bajanovs? Bet kādēļ? Viņam taču jāguļ. Saišķu sastiepums, temperatūra! Kur gan viņš var iet šādā laikā? . . .»
Vitovskis atkāpjas no loga. Kādu bridi viņš stāv istabas vidū, dziļas domās nogrimis. Tad atkal pieiet pie loga un pieplok pie stikla.
*
Kaut gan bija vēls, institūta direktora kabinetā dega uguns.
Pusmūža sieviete ar cirtainiem matiem, kuros jau bija jaušams sirmums, staigaja pa kabinetu, klusi likdama soļus uz pūkainās grīdsegas, kas noklāja gandrīz visu istabas grīdu. Tā bija partijas organizācijās sekretāre Lidija Michailovna Koņeva.
— Protams, ka Vitovska mašinai nav ierādīta centrālā vieta mūsu institūta darbā, — viņa teica, vērsdamas pie institūta direktora, cilvēka ar īsi apcirptu bārdu. — Ir arī svarīgākas lietas . . . Bet apstākļi ta sakrīt, ka ilgāk šo izgudrojumu novilcināt neder. Jādara viss, lai to visātrāk nobeigtu.
— Vai tiešām tu domā, ka par šo jautājumu es neesmu noraizējies? — direktors atbildēja, pastiepdams roku pēc rasējumu ruļļiem, kas atradās uz galda. — Paskaties šeit!…
Direktors atritinaja rulli un izklāja uz galda biezo papīru, kas visu laiku tiecās samīlēties atpakaļ.
— Lūk, šeit, — viņš turpināja, — ir visvārīgākā vieta Vitovska mašina. Tie jr elektrodi, kas piespiežas pie zemes. Man šķiet, un arī ministrijā daudzi ir tajās domās, ka visas Vitovska neveiksmes slēpjas tieši šeit. Nu, paskaties! Par to, ka ar šķīdinājumu samērcētā zeme elektriskās strāvas iespaidā pārvēršas^ cietā masā, šaubu nekādu nav. Tas jau vairākkārt ar mēģinājumiem apstiprināts. Bet nu elektrodi! Vai tie, mašinai
kustoties, pietiekami blīvi pieguļ pie zemes? Vai ar šadu konstrukciju var panākt, lai visa ceļa virsma tiktu apstradata ar elektrisko strāvu?
Un tev liekas, ka visas Vitovska neveiksmes izriet tikai no šis techniskās neskaidrības? — Koņeva vaicāja, apsēzdamās blakus krēslā.
— Nu jā! Ja nu jautājums par elektrodiem būtu atrisināts, kas tad vēl varētu kavēt ātri nobeigt šo ceļu mašinu? Pirms dažām dienām Vitovskis atcēla plānā paredzēto izmēģināšanu uz lauka. Un kāpēc gan? Elektrodi!
— Bet man jau sen ataususi doma, ka ne tikai elektrodi vien … — Koņeva teica.
— Ļoti interesanti! Nu tad sāc, klāj laukā savus uzskatus par to, kas te īsti ir.
Koņeva atkal piecēlās no savas vietas un sāka staigāt pa istabu.
— Izvirzītais jautājums ir ļoti vienkāršs un reizē ari grūts… — viņa iesāka, salikusi rokas uz muguras, — Kas ir Vitovskis? Milzīga autoritate tcchnikā. Pēdējā laikā ar viņu ne tikvien kā rēķinās, bet arī baidās viņam iebilst pat sīkumos. Es taču pareizi saku? Protams, Vitovska lielos nopelnus neviens nevar noliegt, neviens nevar teikt, ka Vitovskis nebūtu apdāvināts inženieris vai ka viņam maz zināšanu. Bet. pie mums iznāk tā, ka, baidīdamies izteikt Vitovskim iebildumus, daži mūsu biedri atstāj viņu tādējādi bez biedriskas kritikas, bez biedru palīdzības . . .
— Tā jau nu, protams, ir, — direktors teica. —Tikai tu par daudz sabiezini krāsas . . .
— Ar Vitovski notiek kaut kas nelāgs, — Koņeva turpināja. — To, ka viņš ir patmīlīgs, tu pats labi zini.
— Viņš ir ļoti patmīlīgs un bezgala mīl lielīties ar saviem nopelniem un panākumiem pagātnē, — direktors piemetināja.
— Viss ceļas no šīs patmīlības, — Koņeva turpināja. — Kad cilvēka patmīlība iet pāri zināmām sabiedriskām robežām, tā var pārvērsties par kaut ko citu . ..
— Es neko nesaprotu no tā, ko tu runā!
— Tūlīt tu sapratīsi.
Ar šiem vārdiem Koņeva ātriem soļiem piegāja pie galda un, iztinusi no avīzēm sainīti, kas bija nolikts uz galda malas, pasniedza direktoram biezu burtnīcu spožos, krāsainos vākos. Tas bija tas ārzemju žurnālā numurs, kurā bija pārdrukāts Vitovska apraksts.
— Še painteresējies! . .. Trīsdesmit piektajā lappusē … Pārdrukājuši … Tev, protams, būs skaidrs, ja jau reiz pārdrukājuši, tad ne par velti. Tie ļaudis nedara nevienu lieku kustību, kas tiem nesolītu jaunu peļņu.
— Tā, tā … — direktors drūmi noteica, uzmanīgi aplūkodams žurnālā lappusi. — Pārdrukājuši … Spriežot pēc nosaukuma,, tas ir raksts, ko Vitovskis publicēja pagājušajā gadā.
Direktors vēl kādu brīdi pētīja žurnālu, tad, nolicis to uz galda, sacīja Koņevai:
— Šajā rakstā nav atklāti nekādi, tā sakot, ražošanas noslēpumi. Raksts ir vispārteoretisks. Lai vai kā gribi, pēc šā raksta mašinu neuzbūvēsi. Protams, mazliet dīvaini ir tas, ka viņi pārdrukājuši to gadu pēc tam, kad tas parādījās mūsu presē. ..
— Un te ir otrs ārzemju žurnāls, — Koņeva teica, nolikdama direktora priekšā plānu burtnīciņu ar zeltītu vāku. — Te ir pateikts kaut kas cits . .. Lūk, šajā vietā . . . Maza piezīme, bet cik daudz tā izsaka! Informācijā par to, ka pazīstama firma uzsākusi konstruēt automatisku ceļu mašinu, kas, pēc apraksta spriežot, kā redzi, ļoti līdzīga mūsējai.
— Paskat, kā … — direktors noteica, pieceldamies no krēsla.
