Ātri ieēdis vakariņas, viņš aizbildinājās ar kādu steidzamu darbu un tūlīt ieslēdzās savā darba kabinetā. Īstenībā nekāda steidzama darba viņam nebija. Viņš sāka staigāt no viena istabas kakta otrā, brīžiem apstājoties un ar pūlēm domājot. Viņa parasti možajā sejā iegulās mazliet sērīga izteiksme.
Viņam nupat bija nācies atcelt rītdien paredzēto nelielo pārbaudi uz lauka. īstenībā sevišķas vajadzības atcelt pārbaudi nebija. Viss bija krietni sagatavots. Pārbaudes aparatūra izgatavota darbnīcās ļoti rūpīgi. Tomēr negaidot Vitovskis iedomājās, ka pie visa sagatavotā jāpievieno vēl viena, nenozīmīga detaļa.
— Izdarīsim pārbaudi ar to, kas ir, — laboratorijas darbinieki mēģināja viņu pierunāt. — Vēlāk būs skaidrāk redzams, kas tieši jāpapildina.
— Nē, biedri, neņemiet nu ļaunā … — laipni smaidīja Vitovskis.
Pārbaudes atcelšanas īstais iemesls arī pašam inženierim Vitovskim bija ļoti miglains.
«Nevar vairs iziet uz lauka, ja nav pilnas pārliecības par uzvaru,» Vitovskim galvā pazibēja doma. «Pārāk daudz neveiksmju pēc kārtas. Tā nedrīkst. Tas galu galā atsauksies uz manu speciālista autoritati. Katram gadījumam jāizgatavo papildu detaļa, tad būs drošāk, ka sekmēsies …»
Viņš atcerējās sarunu ar slimo inženieri Bajanovu, un šīs atmiņas viņam nebija patīkamas.
Vai Vitovskis stipri aizvainojās? Vai viņš kaldina plānus, kā atriebties cilvēkam, kas uzdrīkstējies viņam, Vitovskim, visu atzītam, spējīgam inženierim, sarunāt rupjības?
Nē, inženieris nebija pārāk aizvainots. Pat grūti pateikt, vai šis cilvēks spējīgs stipri apvainoties.
Ja, tas, ko pateica Bajanovs, bija kaut kas ārkārtīgs. Lai iiii ka, bet Vitovskis sen jau ne no viena nebija dzirdējis ko līdzīgu. Viņš pat vairs nekad nedomāja, ka kāds iedrošināsies izleikl viņam kādas šaubas par darba sekmēšanos. Novilcināšana? Izjaukti paša noliktie termiņi? Bet las taču ir izmēģinājuma darbs! Vai tad visu var iepriekš paredzēt! Un te nu kāds maz pazīstams, jauns inženieris, pie tam tāds, kam nav tiesas saskares ar mašinas būvi, iedrošinājās viņam pateikt… Un pie tam tādā brīdī, kad viņš, Vitovskis, ieradās pie tā, saslimušā, parādīt biedrisku godu.. . Slims cilvēks… Jā, slims. Un tikai tāpēc, liekas, viss piedodams . . . Tikai tāpēc, ka viņš ir slims, viņam prātā nāk šīs nekaunīgās domas. Ekspansivs . . . Jā, ļoti ekspansivs, tieši tāds jau arī var ne no šā, ne no tā apvainot. . . Jā, tādam, šķiet, tas ir piedodams. Kad nobeigšu mašinu, tad viņam tā arī pateikšu: «Jūs mani apvainojāt, biedri Bajanov. Labi, ka man tāda lēna daba… Cits gan manā vietā .. . vai saprotat? …
Vitovskis piegāja pie loga un atvilka aizkaru. Negaiss pamazām rima. Vēja dzenāto mākoņu starpās šur tur iespidējās sudrabaina gaisma.
«Nē,» Vitovskis risināja clomu tālāk, «es neteikšu viņam, ka viņš mani apvainojis. Labāk izdarīšu tā: tiklīdz sāksies pirmie sekmīgie mēģinājumi, uzlūgšu viņu. Izturēšos pret viņu ārkārtīgi laipni, prasīšu viņa padomus. Viņš sapratīs. Puisis nav muļķis. Sapratīs, un viņam būs liels kauns. Jā .. .»
Vitovskis atgāja nost no loga un apsēdās mīkstajā krēslā pie sava rakstāmgalda. Vajadzēja sakopot domas, lai izdarītu dažus sīkus aprēķinus. Viņš atvēra bloknotu un ar ierastu spalvas vēzienu uzvilka uz papīra dažus skaitļus. Bet tālāk darbs nešķīrās. Kaut kādas nepatīkamas atmiņu mieles traucēja strādāt.
«Kas tad noticis?» Vitovskis sašutis domāja, atmezdamies pret krēsla muguriņu. «Liekas, viss ir skaidrs! Viss notikušais ir tīrās blēņas!»
Pēkšņi viņa skatiens krita uz bieza ārzemju žurnālā spīdošo, košās papagaiļa krāsās zaigojošo iesējumu. Tas bija tas pats numurs, kurā viņš atrada sava apraksta tulkojumu.
Vitovskis pasmaidīja un paņēma rokās smago žurnālu.
Bet reizē ar prieku, kas radās, redzot paša vārdu ārzemju žurnālā lapousē, it kā no tālienes sirdij pieskārās dīvaina izjūta. Viņš atkal atcerējās inženiera Bajanova vārdus.
«Ek, velns viņu zina, kas tas ir!» Vitovskim iešāvās prātā. «Arī te viņš man pārmeta! . . . Aiz robežas varbūt apskauž, ka tieši pie mums, Padomju Savienībā, strādā pie tādiem darbiem. Padomju technika kļūst slavena . . . Bet viņš saka: «Veltīgi esat publicējis…» Bet vai tad es esmu sūtījis materialu ārzemju žurnalam! Viņi paši pārdrukājuši, bez manas ziņas.»
Inženieris īgni nosvieda žurnālu uz galda un atkal sāka staigāt pa istabu. Apbrīnojami: šķiet, ka gluži visur viņam ir taisnība, viss, pēc viņa domām, ir labi, kapec tad tomēr sirdi tāds nemiers?
Atkal viņš piegāja pie loga. Stiprs vējš jau bija notīrījis no mākoņiem pusi debess. Mēness spožā gaisma tagad apspīd milzīgās institūta ēkas, kas met uz peļķēm klātās zemes garas ēnas. Pavisam netālu redzams mežs, kurā vietumis pazib mēness gaismas apmirdzētas spraugas.
Bet kas tur redzams pie institūta parka vārtiem? Vitovskis piespiež pieri pie aukstās, valgās loga rūts, cenzdamies saskatīt dīvaino stāvu.
Pa lauku iet maza auguma cilvēks. Viņš klibo un, redzams, ar pūlēm spēj kustēties. Cilvēks ievistijies melnā apmetnī, kas mēness gaisma spīguļo. Kaut kas pazīstams Vitovskim šķiet šajā stāvā.
