Bajanovs uzmanīgi pārlūkoja mechanismu kapsētu, ko gaiši apspīdēja mēness, un beidzot apstājās pie kādas masivas un sarežģītas mašinas.
Tas bija viens no inženiera Vitovska pēdējiem neveiksmīgajiem modeļiem. Bajanovs ilgi staigāja apkārt mašinai, aplūkodams to no visām pusēm. Brīžiem viņš piegāja tai pavisam klāt, pataustīja ar rokām sviras, pūlēdamies tās izkustināt.
Viņš nezināja, ka no blakus esošās dzīvojamās ēkas loga viņu uzmanīgi novēro inženieris Vitovskis.
Apspriedē, kas notika direktora plašajā kabinetā, nebija -daudz ļaužu. Te bija sanākuši tikai visnepieciešamākie cilvēki. Un tāpēc Vitovskim likās dīvaini, ka klātesošo vidū bija Bajanovs un Petrovs — inženieri, kuriem nebija tiešas saskares ar viņa mašinas izstrādāšanu.
— Vladimir Aleksandrovič, lūdzu jūs! — direktors uzaicināja.
Inženieris Vitovskis pārlaida pār sanākušajiem savu labsirdīgo, starojošo skatienu un sāka referātu:
— Nu jau pagājis gandrīz mēnesis, kopš mēs pēdējo reizi bijām sapulcējušies sakarā ar manas mašinas būvi. Kas tad īstenībā izmainījies pa šo laiku? Izmainījies, biedri, pa šo laiku ļoti daudz kas … Bs nepakavēšos pie visām grūtībām, ar kādām man bija jāsaduras. Grūtību ir daudz, un jūs tās ļoti labi snprotat. Tas ir neizmērojami komplicētākas par tām, ar kādām bija jācīnās, konstruējot sliežu ceļu iekārtošanas mašinu «Uz priekšu». Tur bija pavisam citādi…
Vladimir Aleksandrovič, vai jūs nepastāstītu labāk par jrnitibaiii, ar kurām sastopaties šodien? — direktors viņu pieklājīgi partrauca.
Piedodiet, lūdzu. Man, saprotiet, vienmēr ir tieksme salīdzina!. Taisnību sakot, tas jau skaidrs: darbs ar mašinu «Uz priekšu» taču skaitās klasisks. Jā … Tātad nu par grūtībām …
Nekādi nevaru panākt, lai elektrodi vienmērīgi un cieši pie- kļautos zemei. Ceļa segums, ko mašina atstāj aiz sevis, šā iemesla dēļ ir nestiprs, porains un vietām visai irdens. Ja, tieši irdens! Te nesen bija nolikta kārtējā pārbaude. Un es, iedomājieties, atcēlu to. Atcēlu tāpēc, ka, uzmanīgi apdomājis, nācu pie slēdziena — elektrodu forma atkal neapmierina! Nav un nav tas… Jākonstruē citi, piegulošāki. Jā… Un es jau arī saku: līdzko-tiksim galā ar šiem sīkumiem, tūdaļ darbs pašķirsies…
Vitovskis ar bezrūpīgu un priecīgu skatienu vēlreiz uzlukoja visus klātesošos, it kā sacītu: «Mani mīļie, cik patīkami strādāt ar tik jaukiem cilvēkiem! Es esmu labs, jūs esat labi, un viss •apkārt ir labs.»
Taču šie mīļie un Vitovskim tik labi pazīstamie cilvēki šoreiz nemaz neizskatījās tik mīļi. Daži novērsās, sastapdarnies ar Vitovska skatienu. Pārējie noraudzījās viņā vēsi.
— Jūsu referatam, Vladimir Aleksandrovič, diemžēl, nepiemita inženiertechnisks raksturs, — piesardzīgi ieteicās direktors. — Mēs gaidījām no jums techniskas detaļas un sīkākus paskaidrojumus, kurus izpētījot varētu sniegt jums vajadzīgo palīdzību.
Vitovska apaļajā sejā uz brīdi pavīdēja garlaicības izteiksme, bet pēc tam tajā atkal atstaroja laipns smaids.
— Palīdzību! — viņš iesaucās, sasitis rokas. — Patīkami dzirdēt! Bet kādu tad palīdzību, īsteni sakot, jūs varat sniegt šajā gadījumā? Līdzīgu mašinu konstruēšanā nevienam nav pieredzes. Pat ārzemēs, kā jūs zināt, to atzina. Kas tad, neņemiet ļaunā, man norādīs, kā mainīt vienu vai otru detaļu? Lūdzu! Priecājos! Vai sakarā ar to ir kādi priekšlikumi?
— Atļaujiet man, — atskanēja skaļa balss.
— Lūdzu!
Bajanovs piecēlās un pārlaida pār klātesošajiem vērīgu skatienu.
— Man šķiet… — viņš iesāka. — Man šķiet, ka inženierim Vitovskim taisnība …
Vitovska starojošā seja pagriezās pret runātāju un izplūda uzvaras smaidā.
— Inženierim Vitovskim taisnība tajā ziņā, — Bajanovs tur- jpinaja, — ka šādu mašinu konstruēšanā pieredzes nevienam nav.
r> Meklējumu pasaulē «
Tas tiesa. Un tāpēc jāpaplašina darbā gūtā pieredze, jāiesaista šajā pasākumā pēc iespējas vairāk cilvēku . . . es domāju — tādus cilvēkus, kas izstrādāšanu vēlētos veikt patstāvīgi, varbūt pat citādā ceļā nekā tas, ko uzsācis biedrs Vitovskis.
— Pareizi! — kāds iesaucās.
Vitovskis, kas līdz šim bija uzmanīgi vērojis runātāju, neizpratnē aplūkoja klātesošos.
— Vai jums ir konkrēti priekšlikumi? — vaicāja direktors Bajanovam.
— Ir, es varu tos tūlīt iztirzāt.
— Lūdzu!
— Augsnes cernentacijas metode ar elektrolīzes palīdzību,— Bajanovs iesāka, — nav apšaubāma. To vairākkārt apstiprinājuši izmēģinājumi. Ceļš, ko izvēlējies inženieris Vitovskis, ir pareizs. Arī man liekas, ka, neraugoties uz visām grūtībām, kuru cēlonis ir tas, ka šādu mašinu būvē nav vēl pieredzes, Vitovskis ar šo uzdevumu tiks galā… Bet, lūk, mēs… tas ir, inženieris Petrovs un es, gribējām ieteikt .. .
Bajanovs apklusa un mazliet samulsis paskatījās uz blakus sēdošo inženieri Petrovu, it kā gaidīdams, lai tas apstiprina viņa vārdus.
