Grāmata nonāca manās rokās ļoti sliktā stāvoklī.Šai grāmatai trūkst divas lapas. Tā nav atrodama neviena interneta saitā ne krievu ne arī latviešu valodā. I.Ločmelis.
Kostja atgriezās pie mašinas ātrāk par citiem. Viņš nosēdas pīt" pults un ieslēdza radioraidītāju. Uz sadales dēja uzliesmoja sarkana signalspuldzīte.
— Ļuda! … Ļuda! … Vai dzirdat mani? Ļuda! … — Kostja runāja spožajā plastmasas mikrofonā. — Vai laba dzirdamība? Nu, lieliski! Mēs jau esam upes krastā… Ko? Paldies… Pee dažām minūtēm laidīsimies ūdenī… Jā … Jā .. . Gaidiet mani norunātajā laikā! … Ko? Nevis mani, bet manu pārraidi … Visu labu! . .. Sveiciens visiem! … Uz redzēšanos! .. .
Kostja smaidīdams noņēma austiņas un uzkāra tās parastajā vietā.
No samērā stāvā krasta mašina nobrauca laimīgi. Pēc tam tā žigli sāka peldēt pa straumi, ar savu tērauda krūti šķeļot ūdeni.
Krasti kļuva arvien stāvāki un stāvāki. Beidzot tie izveidoja dziļu un tumšu aizu. Un vēl pēc brīža ekspedicijas dalībnieki pa iluminatoriem ieraudzīja zvērojam melnu caurumu. Tā bija akmens ala, pa kuru upe ietecēja pazemē.
Kostja piecēlās kājās un cieši piespiedās pie iluminatora. Piekļāvies ar pieri pie stikla, viņš raudzījās augšup.
— Ko jūs tur pamanījāt? — ieinteresējās Polozovs.
— Neko sevišķu, — Kostja atbildēja. — Atvados tikai no saules gaismas.
«Baiļojas,» profesoram atkal iešāvās prātā uzmācīgā doma.
Dienas gaisma izzuda pēkšņi. Tagad kabinē iedegas sienās iebūvētās blāvās elektriskās spuldzītes. Strādājošās dzenskrūves troksnis, kas ieskanējās no ārienes, krasi mainījās, kļūdams skaļāks. To atbalsoja pazemes tuneļa akmeņainās sienas.
Spēcīgs prožektors, kas bija iebūvēts mašinas priekšgalā un raidīja savu gaismas kūli tālu uz priekšu, brīžiem slīdēja pa savirmoto ūdeni, brīžiem skāra pelēkās sienas, ko izraibināja sīkas plaisas. Gar ovalajiern iluminatoriem ātri joņoja putās sakulti, blāvas gaismas labi apstaroti viļņi.
— Liekas, ka stūres fiksators pietiekami stingri nenostiprinās,— sašutis noteica Dorochovs, ciešāk ielūkodamies vadības pultī, ko apgaismoja zilu spuldzīšu gaisma.
— īstam inženierim nekaš nedrīkst «likties», Andrej Leoni- dovič, — mazliet ar ironiju piezīmēja Polozovs. — Vai tad to visu nevarēja, pārbaudīt agrāk?
— Nu, kā lai jums izskaidro … — Dorochovs atbildēja. — Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka īsts inženieris ir tas, kas nemitīgi cenšas uzlabot ikkuru, pat vispilnīgāko mašinu. Bet cilvēks, kurš apmierināts ar to, kas jau sasniegts, nav nekāds inženieris.
— Mm … — Polozovs noteica. — Iespējams . . . Tikai ne zem zemes .. .
— Nu, neuztraucieties, Valcntin Petrovič, — iejaucās Kostja. — Uz mūsu mašinu var paļauties, un ne no kā nav jābaidās: viss būs, kā vajag.
Pamazām pazemes tunelis saša.urinājās. Reize ar to pieauga arī ūdens straumes ātrums. Mašina tuvojas krācēm. Tomēr tērauda kāpurķēžu mašina viegli tās uzveica un drīz atkal joņoja pa rāmu ūdeni.
Gar iluminatoriem arvien ātrāk un ātrāk aiztrauca drūmi, sirmi akmeņi, kas dīvaini rēgojas 110 sienam. Pazemes upes gultne bieži mainīja virzienu, un Dorochovam, kas sēdēja pie stūres, vajadzēja koncentrēt visu uzmanību, lai neuzgrūstos akmens sienai.
Pēkšņi profesors sāka ausīties. Viņš lēnām pārlaida skatienu kabinei, vēlreiz uzmanīgi palūkojās pa iluminatoru un klusi teica:
— Dīvaini gan: man likās, ka es dzirdētu… bērna raudas. Vai jūs .neko nemanījāt?
— Zinātniekiem nekas nedrīkst «likties», — piemetināja Dorochovs, sparīgi grozīdams stūres ratu.
— Bet kā .. . Atvainojiet… Es dzirdēju skaidri!
— Tas patiešām jums būs licies, — ieteicās Kostja.
Tikmēr pazemes upes dziļums stipri samazinājās, un ūdens straume sāka mutuļot stiprāk. Mašina sajuta grūdienus. Redzams, ka tā atkal skāra zemūdens akmeņus.
Dorochovs apturēja dzenskrūvi, un mašina virzījās tikai straumes dzīta.
Tomēr drīz arī tas vēl bija par maz. Ātrums bija pieaudzis tiktāl, ka radās draudi kādā straujākā pagriezienā sašķīst pret klinti, vajadzēja ieslēgt atpakaļgājienu. Kabinē kļuva dzirdams, kā, bremzējot mašinu, sparīgi strādā dzenskrūve.
Drīz vien prožektora gaismas stars izrāva no pazemes dziļās tumsas krāšņu un reizē arī baigu ainavu. Tālumā bija redzams mutuļojošs šļakatu un ūdens putekļu fontāns. Vēl mazliet tālāk tunelis nobeidzās ar stāvu klintssienu.
Bija skaidrs, ka priekšā ir ūdenskritums.
— Nopietna lieta, — drūmi noteica Dorochovs.
Tikmēr mašina, acīm redzot uzdūrusies kādam lielam akmenim, uz mirkli nostājās gandrīz vertikāli.
— Oho! .. . — iesaucās Polozovs, krampjaini ieķerdamies sava sēdekļa roku atbalstos.
— Redz, kur būtu noderējis papildu aizsargrežģis dzenskrūvei, — Dorochovs izgrūda caur zobiem, ar ieslēgtajām kāpurķēdēm izlīdzinādams mašinas gaitu. — Sagatavojiet papildu motoru, Kostja!
Kostja pārbīdīja dažas sviras un, neizlaižot vienu no rokām, sasprindzināti sāka raudzīties pa priekšējo logu.
Šļakatu mākonis ātri tuvojās. Straujiem grūdieniem mašinu svaidīja šurp turp. Kabini piepildīja tērauda šķindoņa un čirkstoņa, kas cēlās, mašinai beržoties gar akmeņiem.
