— Kurmi, — atbildēja mazais arodskolnieks Petja, kas turēja dzīvnieku rokās.
— Tad ta draņķis! — Bogdichanovs piezīmēja, aplūkodams zvēriņu.
— Pagaidiet! — iesaucās Koreļins. — Biedri! Biedri! Bet tā taču ir ideja! Paskatieties uz šo putnu gaisā,— viņš turpināja, rādīdams uz debesīm. — Ko tas jums atgādina? Ko?
— Vanagu! — stingri teica Bogdichanovs.
— Nē taču, Kola, ne to! Visbrīnišķīgākā ideja! . . . Lieliska ideja! . . . Nu paklausieties tikai!
Koreļins sāka runāt, stipri plātīdamies ar rokām, augstu pacēlis galvu, vēja plandītiem matiem.
No malas raugoties, varēja likties, ka viņš deklamē.
Tad visi trīs metās pakaļ arodskolniekiem.
Zēni kurmi atdeva vilcinādamies. Tikai pārliecinājušies, ka kurmim netaisās novilkt ādu, viņi atdeva to studentiem.
Vakar draugiem uzbruka divkārša neveiksme. Vispirms notika kļūmīgā pirmā izskaidrošanās ar galveno inženieri. Tad pazuda kurmis, kas bija palicis galvenā inženiera kabinetā.
— Jāsadabū cits, — ieteica Koreļins.
— Varbūt iztiksim, Saša? Galvenajam inženierim var tāpat visu izskaidrot, — ne gluži pārliecināti ieminējas Bogdichanovs.
— Nē, nē, ko tu! — Koreļins sašuta. — Vai tā var!
Goga ar galvas mājienu un nenoteiktu nīkšanu atbalstīja Koreiinu.
Tūlīt pēc brokastīm, pirms došanās uz lauku, draugi nolēma aiziet pēc arodskolnieka Petjas, 110 kura rokām viņi bija saņēmuši kurmi. Zēns, interesēdamies par kurmja likteni, vairākas reizes bija iegriezies pie studentiem.
Drīz draugus varēja redzēt kādā no institūta mazā ciemata ieliņām, ko apspīdēja gaiša pavasara saule.
— Mums jāsatiek Petja, — Koreļins teica, kad pēc īsas klauvēšanas atvērās mazā vienstāva namiņa durvis.
— Varbūt ienāksiet? Lūdzu, — sarosījās saimnieks, laizdams viesus pa priekšu.
Tas bija mums jau pazīstamais večuks Panfjoričs, Petjas. vectētiņš.
— Aizbēga no mums tavs kurmis, Petja! — Koreļins teica
— Piedodiet, — iejaucās Panfjoričs. — Kam jums kurmji? Es„ piemēram, esmu vecs mednieks, mani tas stipri interesē.
— Nekādi nevaram bez kurmjiem, — basa balsī noteica Bogdichanovs.— Gribam likt tiem kalpot zinātnei.
— Paskat vien! — brīnījās Panfjoričs. — Tātad graizīsiet?
— Kādēļ graizīt! — Bogdichanovs turpināja. — Agrāk, protams, pētījot dzīvnieka organismu, vajadzēja to graizīt. Tagad zinātnes rīcībā ir citi, daudz pilnīgāki līdzekļi.
— Ak tad tā . . . — vārdus stiepdams, noteica Panfjoričs, knibinādams bārdiņu un mezdams neuzticības pilnus skatienus uz studentiem.
Petja, tēju neizdzēris, pietrūkās kājās un izdrāzās no istabas.
— Pasaukšu biedrus!—viņš skrienot izsaucās, nozuzdams aiz durvīm.
— Tā . . . tā .. . — Panfjoričs turpināja, ar žestu uzaicinādams viesus sēsties. — Tagad jau prāto daudz, un, skaties vien, no tā patiešām nāk visiem labums. Dažreiz dara tādas lietas, ka nevar ne saprast, kam tās der. Nu, piemēram, aizvakar . . . Ejam tātad nakti ar galveno inženieri Gevorkjanu pa gaiteni. Liekas, ka būtu viss kārtībā. Bet, tikko uzmetu acis logam, — vai manu dieniņ, caur stiklu rēgojas skelets! . . . Varbūt esat dzirdējuši par šo joku? Es pirmais visu to atklāju … Un saku biedram Gcvorkjanam: «Skatieties, lūdzu! Patlaban,» es saku, «nav darba laiks. Šai laboratorijai šobrīd vajadzētu būt tukšai.» Bet biedrs Gevorkjans spiež man roku un saka: «Paldies tev, Panfjorič, ka;
pamanīji. To noklājās nekādiem skeletiem but. Ne jau tadcļ ta laboratorija .. . Nekrietnība!»
Ja Panfjoričs būtu bijis uzmanīgāks vērotājs, viņš droši vien but ii pamanījis, cik nemierīgi viesi noklausās viņa stāstu.
lai ko vēl teica galvenais inženieris? — uzmanīgi iejau- lajas Koreļins.
Ko nu teica! — Panfjoričs turpināja. — «Nepieļauju domu, ka tas būtu vienkārši huligānisms. Ejam, Panfjorič,» viņš saka, «janoskaidro!» Piegājām tātad pie laboratorijas, kurā tas viss notiek, bet tā jau aizslēgta .. .
Durvis atvērās, un istabā ienāca vairāki arodskolnieki aizelsušies un smaidot. Viņi bija atstiepuši līdzi lāpstas un kaut ko līdzīgu zvejas rīkiem.
— Zēni! — Koreļins viņus uzrunāja. — Mums zinātniskiem eksperimentiem atkal vajadzīgs kurmis. Vai esat ar mieru vēlreiz noķert šo dzīvnieku?
— Esam! — arodskolnieki vienā balsī atbildēja.
— Bet ko ar viņu darīsiet? Vai nepaskaidrosiet? Citādi nav interesanti palīdzēt, — atskanēja sīka balstiņa.
— Tas, zēni, ir noslēpums, — Bogdichanovs cienīgi atbildēja.
— Uzskatiet, aptuveni runājot, ka mēs gribam to pielāgot apakšzemes bagātību izlūkošanai.
— Bet vai vēlāk parādīsiet? — jautāja cita balss.
— Katrā ziņā, zēni! — Koreļins apgalvoja. — Ejam! Dodamies uzbrukumā!
Tukša lauka gabals, kur, pēc zēnu iegalvojuma, vienmēr varot noķert kurmi, atradās netālu no ciemata. Studenti un zēnu bariņš, nogriezušies no asfaltētās šosejas, ātri sasniedza to.
