Šajā samērā īsajā ceļā arodskolnieki jau paguva pa īstam iedraudzēties ar saviem ceļa biedriem. Viņiem ļoti iepatikās Koreļins, kas ejot tiem kavēja laiku, stāstīdams par zinātni un deklamēdams. Viņi iemīlēja arī Bogdicbanovu, kas visu laiku dzina jokus. Vienīgi Goga Šeremetjevs ar savu nerunību atbaidīja zēnus. Viņš gan centās uzjautrināt tos tādējādi, ka uzaicināja izrēķināt nelielu algebrisku uzdevumu, bet šie pūliņi nesekmējās. Uzdevums izrādījās pārāk sarežģīts.
Pirmais kurmja alu pamanīja Petja.
— Tiešām, kurmis! — viņš sauca.
Visi apstājās pie nelielas alas smiltīs, pie kuras atradās maza kaudzīte izžuvušas zemes.
— Liekas, nav tālu aizgājis, — kāds no zēniem ieminējās,
— maz zemes izvācis ārpusē.
— Esi gan tu dīvains! — Petja uztraucās. — Tūliņ redzams, ka neko nesaproti. Ārpusē smilšu vienmēr paliek vienāds daudzums, kaut vai viņš būtu aizgājis tūkstoš metru tālu.
Bet kur viņš liek smiltis? — zēns nerimās. — Vai tad ēd?
Petja nodūra galvu un pagriezās pret Koreļinu, it kā meklējot pie tā atbalstu.
— Neķīvēj ieties, zēni! Tūlīt es jums visu izskaidrošu,— Koreļins jautri teica, pietupdamies alas priekša. — Ka jums no dabaszinātnēm zināms . ..
— Nu, kāpēc tu tūlīt sāc ar «dabaszinātnēm»! — Bogdichanovs viņu pārtrauca. —Vienmēr tu tā. Arī pie galvenā inženiera tādēļ kritām kaunā. Runā vienkāršāk! Kurmis izspiež zemi, un cauri! Vai saprotat, puikas? Sākumā grauž to ar zobiem, uzirdina, sasmalcina pulverī un tad ar ķetnām atspiež uz abām pusēm. Tāpat kā kad nūju iebāž miklā zemē. Arī taču būs caurums. Bet virspusē kurmim zemi nav ko mest, ja nu vēl sākumā mazliet, kad uzsāk strādāt.
— Kurmis ap savu alu palielina zemes blīvuma koeficientu, — Goga sacīja arodskolniekiem.
Zēni sāka rakt, šķindinādami lāpstas un jautri čalodami. Tūlīt arī pie citām, blakus ejām nolika sargus gadījumam, ja dzīvnieks parādītos tur.
— Tēvoc! Bet kā tad jūs kurmjus pielāgosiet izlūkošanai? — viens no skolniekiem vaicāja Korcļinam.
— Vēlāk, zēni, uzzināsiet, — tas smaidot atbildēja. —Paklausieties, es jums labāk pastāstīšu par kurmju dzīvi. Varbūt jūs jau paši uzminēsiet.
Koreļins apsēdās uz augsta ciņa un sāka runāt skaļi, lai visi varētu dzirdēt:
— Vai jūs interesē, no kā kurmis pārtiek? Lūdzu, es jums izstāstīšu. Galvenokārt — no lietus tārpiem. Kā viņš apakš zemes redz, kur atrodas tārpi? Viņam tie nemaz nav jāredz. Viņš tos saož. Viņam ir ļoti smalka oža! Iedomājieties tikai: vairākus metrus apakš zemes viņš jūt tārpu smaku! Un tad viņš sāk taisīt savu pazemes eju. Vispār darbs viņam ļoti smags. Cik daudz pūļu jāpatērē, lai kustētos apakš zemes! Varu jums pateikt, ka kurmim diennaktī jāapēd tik daudz tārpu, cik pats sver. . . Lai sadabūtu sev barību, viņam dažkārt jātaisa ejas līdz simt metru tālu no sava pazemes mājokļa.
— Bet es zinu, kā jūs pielāgosiet kurmi izlūkošanai! — Koreļinu pārtrauca viens no zēniem. — Tā, kā suņi karā meklē mīnas pēc smakas. Ja jūs sakāt, ka kurmim ļoti labi attīstīta oža, tad tas tā .būs.
— Nejaucies pa vidu! Vēlāk varēsi minēt, — atbildēja Koreļins. — Klausies tālāk! Vai tu zini, kā kurmji kaujas?
— Skrāpējas ar ķetnām, — pārliecināti piezīmēja tas pats zēns.
— Skrāpējas gan un pat kož viens otram, bet kur tas viss notiek? — Koreļins turpināja. — Nu, iedomājieties tikai, apakš zemes! Iedomāsimies, ka divi kurmji nodomājuši izkauties. Un mi abi sāk apakš zemes izgrauzt apaļu telpu, tā sakot, ringu. Kad nobeidz darbu, mazliet atpūšas un sāk kauties! Nu! Ko jūs sakat?
Vai domājat, ka kurmis ziemu guļ tāpat kā daži eili dzīvnieki? Nekā tamlīdzīga — neguļ! Medī tārpus, kas dziļi ierakušies zemē. Tiesa, medīt viņam jau ir grūtāk. Bet kurmis ir viltīgs. Viņš sev drošības pēc, teiksim, ja būs maz tārpu, ierīkos konservu fabriku. Vasarā noķertos tārpus, kas paliek pāri, viņš ar ķepām saspaida apaļās lodītēs un glabā visu ziemu… Kā redzat, zēni, kurmim gandrīz visa dzīve paiet apakš zemes.
Saule jau bija pakāpusies augstu, un gaiss kļuva tveicīgs. Vairāki zēni nometa drēbes un palika vienās peldbiksītēs. Viņu piemēram sekoja arī Koreļins.
Tomēr, kaut gan jau trešo reizi zēni ķērās pie rakšanas, kurmi neizdevās uziet. Ar sausu zāli izklātās kurmja pazemes mītnes izrādījās tukšas. Vai nu viņš bija paguvis ieiet kādā no savām neskaitāmajām apakšzemes ejām, kas bija līkloču sabūvētas visapkārt, vai arī bērniem trāpījās tukši mājokļi. Beidzot viņiem acīm redzami apnika šī nodarbošanās un viņi pagura.
Studenti ķērās paši pie rakšanas, bet arī tiem nesekmējās.
Noguruši un neapmierināti draugi ap pusdienas laiku devās mājup. Arī zēni bija nemierā. Viņi patiešām bija gribējuši palīdzēt, kaut gan īsti nesaprata, kādēļ kurmis vajadzīgs.
Vakarā, kad jau bija laiks iedegt uguni, studenti sēdēja savā istabā un apspriedās.
— Neizdevīgā laikā mēs nākam ar savu priekšlikumu, — teica Bogdichanovs, atlaidies gultā.
— Jā, tā ir, — Koreļins piekrita. —Patlaban institūts pieliks visus spēkus, lai steidzoši veiktu televīzijas urbju konstrukciju. Ek, sasodīts … vai tiešām vajadzēs nogaidīt?
