Drīz kabinetā iestājās normālā darba atmosfēra. Galvenais inženieris, staigājot pa istabu un spēcīgi žestikulējot, uzsāka karstas debates ar atbraucēju.
— Caurules? Jā, tās jums jāatsūta ar lidmašinu… Kā gan citādi! Spried pats … Ko! .. . — bija dzirdama viņa skaļā balss.
liii/lem galvenā inženiera balss noklusa un to nomainīja paskaļa, bet rāma un prātīga Tēta valoda. No centra atbraukušais runaja klusi.
Mums trūkst cilvēku! — galvenais inženieris uzbudinājās.
Patlaban tiks mobilizēti visi… Cilvēki! Saprotiet, cilvēki mums vajadzīgi! Cilvēku par maz … Lūk, piemēram, šie trīs .. . Iris musketieri, kā kāds tos pie mums nosaucis.. . Vai tad es uz viņiem varu paļauties? Ko jūs ieteicat man ar viņiem darīt?
-— Bet, pagaidi, Aram, ko tu pret viņiem pirms laika uzsāc ciņu! — Tētis aizstāvēja. — Puiši ir jauni. Redzams, aizrāvušies ar kādu jaunu ideju. Vajag noskaidrot. Rīt svētdiena, bet pirmdien, iespējams, es pats viņus ņemšu priekšā.
— Es taču teicu, ka vispār viņi nav slikti darbinieki, — galvenais inženieris turpināja. — Bet jāņem vērā, ka tieši viņi ir aizrāvušies ar kādu ideju. Vai tie ir murgi vai ne, to es nezinu. Tomēr tas neko nenozīmē, tagad jāveic mums uzdotais uzdevums.— Galvenais inženieris mitējās staigāt pa istabu, apsēdās savā vietā. — Urbi var lietot visparastāko. Lokacijas iekārtu uzmontēsim, griezējinstrumenta tuvumā. Jūs interesē darbības rādiuss? Lūdzu … Piecdesmit metru jau var garantēt. .. Bet tas vēl nav viss! Es domāju, ka sasniegsim septiņdesmit metru. Varat iedomāties! Sēžot šajā kabinetā, mēs uz ekrana redzēsim visu, kas notiek trīs četru kilometru dziļumā. Tagad taču mēs īstenībā esam akli… Mēs neredzam, kas notiek te, zem mums, pavisam tuvu …
Inženieris strauji pavicināja ar roku un ar rādītāja pirkstu parādīja uz leju, uz grīdu.
— Patiešām, neredzam, — Tētis apstiprināja ar noslēpumainu pieskaņu balsī. — Bet paskatieties!… — Pie tam viņš norādīja uz lielo grīdsegu, kas bija izklāta istabas vidū.
Galvenais inženieris un viesis ar izbrīnu sāka aplūkot vietu, ko norādīja Tētis. Zem grīdsegas norisinājās kaut kas nesaprotams: tās vidū bija izcēlies neliels uzkalniņš; tas pārvietojās uz dažādām pusēm, visu laiku mainīdams virzienu.
— Kas tas varētu būt? — vaicāja galvenais inženieris.
— Es domāju — žurka, — noteikti paziņoja viesis.
— No kurienes tad manā kabinetā var būt žurka? — galvenais inženieris apvainojās. — Nē, tas taču vienkārši interesanti … Jāpaskatās.
To teikdams, viņš strauji piecēlās, piegāja pie grīdsegas un saka to ar kāju velt uz augšu.
Uz kailās grīdas parādījās mazs dzīvnieciņš spīdīgi melnā kažociņā.
Kurmis! — iesaucās Tētis. — īsts kurmis! Kā tad tas te .ieradies?
— Velns viņu zina, ko tas nozīme! — galvenais inženieris draudīgi norūca, uzmanīgi ar kājas purngalu apgriežot neveiklo dzīvnieku uz muguras. — Kas tie par jokiem?… Kur to lai liek?
— Tikai nemetiet ārā, — Tētis aizbildināja, tuvodamies kurmim. — Paga, paga .. . Paļauj man aptvert… Nu ja! Ļoti noderīgs dzīvnieks. Zināmos gadījumos, protams. Vai zini ko? Es ņemšu to līdzi. Bet pagaidām lai pastaigājas. Viņš ir nekaitīgs dzīvnieks, nekodīs .. .
Galvenais inženieris drīz nosēdās pie galda un, galvu rokās atspiedis, iegrima domās, turpinādams novērot kurmi, kas lodāja pa istabu.
— Aha … a! Saprotu … — viņš pēc brītiņa turpināja. — Pareizāk, sāku saprast. Rasējumos viņiem droši vien bija sazīmēti nevis begemoti, bet kurmji. Tā, tā .. . To viņi sev atnesuši līdzi. Tāpēc Bogdichanovs kaut ko ilgi meklēja sev pa kabatu! Nejauši izlaidis ārā laikam . . . To viņi atnesa mari parādīt. Tā, tā . . . Tāpēc viņi tik nesaprotami runāja! Tagad viss skaidrs. Mūsu cienījamie praktikanti gatavojas ieteikt ģeoloģisko izlūkošanu veikt ar dresētu kurmju palīdzību. Kā jums tas patīk?
— Es taču teicu, ka jūsu praktikanti grib līdzināties Minchhauzenam! — nopriecājās viesis, kas līdz šim klusēdams bija noskatījies šo scēnu. — Un pie tam, — viņš turpināja, — eksistē nevis izdomāts, bet dzīvs piemērs. Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka kāds fiziķis dresējis roņus, lai tie izsekotu ienaidnieka zemūdenēm. Viņam tikai nekas nav iznācis.
— Iznākt jau neiznāca, — Tētis piemetināja, — bet, pateicoties šai iedomai, cik man zināms, šis fiziķis uzlabojis ierīces skaņu saklausīšanai zem ūdens — hidrofonus. Viņš kopējis roņa ausu gliemezi, zinādams, ka tas zem ūdens ļoti labi dzird.
— Tie bija roņi, bet ne kurmji, — galvenais inženieris teica. — Pieņemsim, ka mēs piesienam kurmim kādu mērīšanas vai signālierīci. Nu, un kādā dziļumā spēj nolaisties kurmis? Piecus metrus? Desmit metrus, ne vairāk. Kam tas vajadzīgs! Patiesi! Nederīga ideja… Es ieteicu netērēt vairāk laika blēņām. Darīsim labāk ko prātīgāku.
Kabinetā atkal iestājās lietišķs noskaņojums.
— Vari apstiprināt, ka teleurbi uzbūvēsim laikā. Tā arī saki! — galvenais inženieris dedzīgi runāja. — Bet caurules es tomēr prasu sūtīt ar lidmašinu, tūdaļ… Saprotams? Mobilizēsim visu! Apturēsim pagaidām visus eksperimentālos darbus, bet izgatavosim laikā… Tikai cilvēki. Kāpēc nesūtāt papildinājumu?
