Kad satumsa pavisam, pie durvīm pieklauvēja. Bija atnācis Petja ar biedriem.
Viņi pastāstīja, ka nav sekmējusies arī vēlreizēja kurmja meklēšana.
Drīz atkal kāds pieklauvēja, šoreiz stipri un droši.
— Vai jūs te vistiņās ejat? — vaicāja kāda zema balss. — Ehē, te taču, izrādās, vesela sanāksme!
, Visi pēc balss pazina Tēti.
Viņš nebija viens. Reizē ar viņu istabā ienāca vēl kāds.
— Varat nedegt uguni, ja nu jums patīk sēdēt tumsā, — Tētis turpināja. — Tā ir pat omulīgāk… Nu, biedri izgudrotāji un dabas pētnieki, — viņš uzsāka, ērtāk ierīkodamies krēslā, ko bija pasniedzis Koreļins, — kā jums veicas? Vai daudz kurmju saķērāt?
— Šodien nevienu nenoķērām, — sērīgi teica kāds no zēniem. — Grūti tos noķert… Nu, varbūt rīt, pēc mācībām…
— Jā-ā . . . — Tētis noteica. —Grūtības mēdz būt visur. Bez tām neviens darbs nav domājams . .. Bet cik kurmju jums vajadzīgs? Vai, pareizāk sakot, pastāstiet vispirms, ko esat nodomājuši ar tiem darīt!
— Grigorij Timofejevič! — uztraukts ierunājās Koreļins. — Mēs jautājumu apskatām no dabaszinātņu viedokļa… Mūsu priekšlikums saistīts ar zooloģiju … un no iespēju viedokļa . ..
Viņš samulsa un aprāvās. Šis valodīgais jauneklis parasti apmulsa, kad bija jāsāk izšķirošais paskaidrojums.
— Gluži skaidri jūs neizsakāties, bet kaut ko es jau saprotu,— Tētis teica. — Cik tad kurmju jums vajadzēs sākumam?
— Grigorij Timofejevič! — iejaucās Bogdichanovs. — Kad Koreļins runa ar priekšniecību, viņš ļoti uztraucas un nekā prātīgā nevar paskaidrot. Bet citādi viņš runā ļoti labi.
— Kas tad es jums par priekšniecību, biedri! — Tētis paklusu teica. —Uzskatiet mani arī par dabas un… visādu jaunu izdomu cienītāju. Ko jūs domājat darīt ar kurmjiem?
Koreļins pielēca kājās un sāka dedzīgi stāstīt. Šoreiz viņš runāja tekoši un sakarīgi. Runāja ļoti pārliecināti un viegli izklāstīja savas domas. Arodskolnieki klausījās viņā uzmanīgi. To nu viņi nebija gaidījuši. Nebija gaidījis arī Tētis. Te tika izklāstīta nevis naiva un nevarīga fantazija, bet pilnīgi nobriedusi techniska iespēja.
— Kā tev tas patīk? — Tētis vaicāja savam biedram.
— Vareni! — tas teica. — Ko tad jūs agrāk klusējāt? Esat gan dīvaini cilvēki!
Pēc balss varēja pazīt institūta komjaunatnes sekretāru Semjonovu.
— Būtu labi pie galvenā inženiera aiziet kopīgi! — Koreļins uzaicināja.
— Pagaidiet, pagaidiet!… — Tētis teica. —Jūs sakāt, aiziet ar šo priekšlikumu pie galvenā inženiera …. Tā .. Vienu mirklīti …
Tētis padomāja un tad visiem negaidot noteikti pateica:
— Neiznāks! Nekas neiznāks . . . Patlaban ar tādām lietām pie galvenā inženiera nevar iet. Jūs zināt, ka institūts pārslogots ar steidzamu uzdevumu. Tā .. . Bet arī šis darbs jāsāk nekavējoties. Tad nu padomājiet…
— Biedri Tēti, vai tad mūsu priekšlikumam nav nozīme vispārējā valsts mērogā?
— Vai tad es iebilstu? — rāmi teica Tētis.
Nočirkstēja sērkociņš, un Tētes seja atspīdēja drebošajā gaismā; viņš aizkūpināja pīpi.
— Biedri Semjonov, — atkal bija dzirdama viņa balss, — kādi tev būtu priekšlikumi?
— Atļaujiet man pateikt, — klātesošos uzrunāju Petja, kns līdz šim klusi bija sēdējis stūrī.
— Klāj vaļā! Interesanti! — Semjonovs teica.
Mēs te dzirdējām, ka sākumā jāizgatavo mazs modelis, ta sakot, pārbaudei… Nu tad mēs, arodskolas audzēkņi, uzņo mamies to izdarīt. Apsolāmies visas detaļas izgatavot precīzi.
— Nu, tas taču ir lieliski! — iesaucās Semjonovs. —Apbrīnojama iniciatīva! Komjaunieši nāks palīgā, ja netiksiet gala. Ko domājat, Grigorij Timofejevič?
— Pareizi. To jau es gaidīju. Modelis taču patiešām jāuzbūvē mazs. Zēni noteikti tiks galā. Bet, kad parādīsies pirmie rezultāti, tad, es domāju, viss institūts pārslēgsies šajā darbā. Ap to laiku droši vien teleurbis būs jau pabeigts . .. Vai jums vajadzīgi palīgā konstruktori vai aprēķinātāji?
— Aprēķinātājs? . .. Hm … bet es? — norūca Goga.
— Viss sakrīt lieliski! — Tētis turpināja. —Man tikai būtu mazs lūgums. Kā jau teicu, galvenais inženieris šajā Metā nav jātraucē. Darīsim pagaidām visu klusībā . . . Tu, biedri Semjonov, vienojies par visu ar arodskolas priekšnieku . .. Vai dzirdat, zēni? Turiet mēli aiz zobiem! — Tētis nobeidza, pavērsdamies pret skolniekiem.
— Vēl Vasju pieaicināsim, — klusi sačukstējās zēni. — Viņam ir stiprs uzsitiens … Ja būs kas jākniedē, viņš tā zvels, ka saturies!
— Vasju nevajag, — ieteicās kāda cita balss, — izpļāpās…
Pustumsā neviens nevarēja redzēt, ka Tētis atraisīja mazu
kulīti un kaut ko izņēma.
— Kas te jums lodā gar kājām? — viņš pēkšņi nopietni vaicāja. — Vai žurkas? .. .
Tūdaļ uzdedza gaismu.
Izbrīnījušies studenti ieraudzīja savu kurmi, kas tekāja pa grīdu.
Institūtā spraigi kūsāja darbs. Galvenais inženieris, novājējis pēc bezmiega naktīm, joņoja no cecha uz cechu, sarunājās ar strādniekiem, visur paguva pats savām rokām aptaustīt ikvienu tikko topošu detaļu. Darbs, kam viņš bija nodevies ar visu sirdi, tuvojās beigām. Jau pēc dažām dienām bija paredzētas televi.zijas turbourbja pirmās pārbaudes.
