— Kādā lietā? — Tētis, aplūkodams zēnus, klusi vaicāja.
— Mēs te visi esam radioamatieri, — Petja turpināja, nu jau droši panākdamies uz priekšu. — Mēs saprotam, jo augstāka antena, jo labāk dzirdams raidījums. Tad nu mēs domājam tā: ja metala caurule iesniedzas dziļi zemē, tad arī tā var noderēt par antenu, lai uzturētu radiosakarus ar laivu … Caurule, protams, neatrodas augstāk, bet zemāk, taču šajā gadījumā tas ir vienalga — tuvāk laivai …
— Nu, paskat, cik manīgi! — Tētis nobrīnījās, ātri pieceldamies no savas vietas. — Nāciet nu, aiziesim pie radista, ko tas uz to sacīs!
Pēc dažām minūtēm Tētis ar zēniem iegāja radista kabinītē.
— Redz, te zēni ieteic, lai uzlabotu sakarus ar zemi, izmantot par antenu turbourbja metala cauruli. Ko jūs par to sakāt?
Atbildes vietā radists apjucis pabtenza zēnos un metās pie lielas metala kastes. Tā bija pārnēsājama radiostacija.
— Žiglāk! — viņš skriedams sauca. — Puikas, stiepiet man pakaļ akumulatorus. Žiglāk!
Radioiekārtu uzstādīja uz zemes blakus trešajam urbumam. No tās aizvilka vadus, ko arodskolēni steigā apvija ap resno tērauda cauruli.
Un vēl pēc dažām minūtēm no telefona klausulēm atskanēja tik skaļi radiosignāli, ka tos varēja dzirdēt vairāku soļu atstatumā.
«… enerģijas krājums izsīkst punkts sveiciens visiem.»
— Urā! — radists iekliedzās. — Sakari atjaunoti.
Viņš saķēra atslēgu un ātri sāka klaudzināt atbildi.
«Pāreju uz uztveršanu,» radists nobeidza savu raidījumu.
Bet atbildes nebija. «Zeme» klusēja. Morzes aparata signālu
vietā bija dzirdami tikai skaļi un vienmuļi spraksti.
— Vareni strādā pazemes antena, — radists, mazliet saraukdams pieri, noteica. — Pat traucējumi laivas elektromotorā dzirdami lieliski. Bet kāpēc viņi neatbild? Vai tiešām izslēguši uztvērēju?
Arvien klusāks un klusāks kļuva aizejošās laivas elektromotora troksnis.
Apmēram pēc trim stundām glābšanas darbu istabā ienāca jauns, šoreiz galīgi mīklains paziņojums. Skaņu metrikas stacija, kas bija uzstādīta, lai uztvertu no pazemes nākošos trokšņus, sadzirdēja kādas dīvainas skaņas. Tās izklausījās pēc kapļu atsitieniem mīkstā zemē.
Gevorkjans un Tētis, kas tūdaļ ieradās, drīz paši pārliecinājās par šī paziņojuma patiesīgumu. Tālu apakš zemes patiešām ritēja nezkādi nesaprotami darbi.
Kāpēc īsti Koreļins izvēlējās laivas virzienu uz ziemeļrietumiem, to pārējie ilgi nevarēja izprast. Tomēr gala rezultātā bija taču gluži vienalga, kādā virzienā kustēties uz priekšu. Laiva nevarēja celties augšup pilnīgi vertikāli. Tai bija pamazām «jāuzņem augstums», tāpat kā to dara lidmašīnas.
Visi pūliņi atjaunot sakarus ar virszemi pa radio palika bez. sekmēm. Koreļins pēdējo reizi telegrafēja par laivas atrašanās vietu, par to, ka viņiem izbeidzies elektroenerģijas krājums, un nolēma aparatu vairs neieslēgt. Tieši tāpēc viņš arī nezināja,, ka viņa pēdējie radiogramas vārdi virszemē bija lieliski sadzirdēti.
Bija skaidrs, ka elektroenerģijas tikpat nepietiks, lai izkļūtu virszemē. Bet palikt uz vietas arī bija muļķīgi. Un tā pazemes mašina devās tai virzienā, ko izvēlējās Koreļins.
No kā tad vadījās Koreļins, ļoti stingri uzstājot, ka laivai jāvirzās tieši uz ziemeļrietumiem? Viņš uzmanīgi izpētīja karti, kas bija sastādīta ceļojuma vajadzībām. Tiesa, karte bija diezgan nepilnīga, tajā bija palikušas daudzas tā saucamās «baltās vietas». Bet viņš pastāvēja uz to, ka laivai jāvirzās tieši uz vienu no šiem ka rte neapzimetiem apgabaliem. Varbūt tur bus jāsastopas ar necaurejamiem akmens masiviem. Varbūt viņi sadursies ar irdenām smiltīm, pa kurām laivai būs grūti tikt uz priekšu.
Bet Koreļins neatlaidās.
Un tikai pēc vairākām ceļā pavadītām stundām biedri saprata, no kā īsti vadījās Koreļins. Uz televizijas ekrana viņi laivas priekšā ieraudzīja milzīgu tukšumu .. .
— Pazemes grote! — līksmi iesaucās Koreļins. — Te tā ir!
Nu tikai draugi atcerējās no Panfjoriča dzirdēto nostāstu.
Tad, lūk, kas! Viņu biedram, dabas, dzejas un tautas ticējumu cienītājam, arī šoreiz, varbūt nejauši, tomēr bija taisnība. Viņi tuvojās milzīgam tukšumam apakš zemes.
— Vai te ir ko elpot vai nav? — dobji norūca Bogdichanovs, atškrūvējot lūku, kad laiva ar priekšgalu iegāja tukšajā telpā.
Laivā tūdaļ ieplūda saspiests, smacīgs gaiss.
Bogdichanovs izliecās no lūkas un apgaismoja pazemi ar elektrisko lukturīti.
Apakšā rēgojas no griestiem nobrukušu akmens bluķu juceklis. Melnās sienas stāv drūmi un noslēdzas ar lokveidīgu velvi, no kuras nokarājas akmeņi, kas tepat vai grasās krist lejā. Šī milzīgā pazeme dveš miklumu un aukstumu.
— Izejai jābūt! — Koreļins pārliecināti saka, savukārt, aplūkodams pazemes valstību. — Nostāsts taču izrādās par patiesību! Mēs atraksim aizgruvumu un iziesim .. .
Draugi sparīgi sāka gatavoties ceļojumam pa apakšzemi. Virvē nolaida lejup visu nepieciešamo. Un pēdīgi cits aiz cita viņi nokāpa paši.
Grotes apmēri ir neaptverami. Elektriskā lukturīša gaisma zūd biezā tumsā. Tomēr draugiem izdodas saskatīt vairākas alas. Rāpdamies pa slideniem un asiem akmeņiem, viņi vērīgi aplūko ikvienu no tām.
