Pār ekrānu lēni aizpeld dīvainas ainas. Mainās fantastiski .ģeoloģiski noslāņojumi. Retumis laiva uzduras prāviem akmeņiem, un tad no dobjā trieciena sadreb viss korpuss. Saskaņā ar ģeoloģisko prognozi mīkstajiem iežiem, pa kuriem laiva var brīvi pārvietoties, jābūt izvietotiem krietni dziļi. Taču negaidot uz ekrana parādās tumšs aizkars — sīkkristaliska granita masivs. Cerēdams uziet izeju, Koreļins pavirza radiolokatora staru lejup. Tomēr siena sniedzas pārāk dziļi. Jāgremdējas zemē paralēli granita aizsprostojumam.
Laiks rit ātri. Novērojumos iegrimuši, ceļinieki to nejūt. Koreļins izbrīnā pamana, ka viņi atrodas pazemē jau vairāk nekā četras stundas.
— Jāpaklausās, ko saka zeme, — nolemj Bogdichanovs.
Tā bija pirmā skaļi izteiktā frāze. Neviens neievēroja, ka Bogdichanovs, kā liekas, to neapjaušot, virszemi nosauca par «zemi». Redzams, cilvēku apziņā cieši iesakņojusies pārliecība, ka ar vārdu «zeme» saistās priekšstats par tās virsmu. Nevienam neienāca prātā, ka viņi paši atrodas «zemē», tagad jau ievērojamā dziļumā.
Koreļins ieslēdza radiouztvērēju.
«…jums komats vēlam sekmes punkts,» klausulē bija dzirdami Morzes telegrāfā pīkstieni, un līdz ar to pārraide beidzās.
— Mums novēl sekmes! — līksmi iesaucās Koreļins. — Viss kārtībā, biedri!
Uz ekrana parādījās gaišums. Priekšā tagad bija kaļķakmens nogula, kurai laiva varēja viegli tikt cauri.
Tomēr draugu prieki nebija ilgstoši. Arvien biežāk un biežāk ceļā patrāpījās sīkas marmora dzīsliņas.
— Šķiet, ka būs bazalts, — Koreļins drūmi teica. — Marmors veidojies vulkāniskajā periodā, bazaltam un kaļķakmenim sakarstot.
Un patiesi, drīz laivas priekšā nostājās viļņaina bazalta siena. Tā tomēr neaizšķērsoja ceļu pavisam — šur tur vairākās vietās bija redzami kaļķakmens ieslāņojumi — spraugas.
— Mēģināsim izspraukties pa spraugu, — Bogdichanovs ieteica.— Laiva taču jāpārbauda, kā pienākas.
— Aha … — Goga piekrita.
Notrīsēdama, saduroties ar cietajām iežu dzīslām, laiva iegāja šaurajā ejā.
Kabinē troksnis manāmi pastiprinājās. Cietās akmens sienas stiprāk atbalsoja skaņu, un pat bez radiolokacijas ierīces viegli varēja noprast, ka laiva virzās pa spraugu. Tā vilciena pasažieri pat ar aizvērtām acīm jūt, kad ceļš iet caur tuneli.
Sprauga kļūst arvien šaurāka. Arvien biežāk un biežāk laivas sienas trinas gar akmens sienām.
— Jāgriežas atpakaļ, — Goga tikko paguva izteikt, kad atskanēja spalga čirkstoņa.
Laiva apstājās, iežņaugta akmens spīlēs.
*
Galvenā inženiera kabinetā gandrīz skriešus iedrāžas radists..
— Sliktas ziņas, Aram Grigorjevič… — viņš ienākot saka.
— Ko-o-o?
— Signāli tik tikko vairs dzirdami… Pēdējais, ko varēju saprast: «… iespiesti … klinti. . . koordinātās . . .» Un tas viss.
Gevorkjans lēni pieceļas no galda un stingriem soļiem iet: uz durvīm.
Viņš rūpīgi aizver aiz sevis kabineta durvis.
*
Motora dūkšana apklusa, un pazemes laivas kabinē iestājās sasprindzināts klusums.
Koreļins ieslēdz radiouztvērēju un sāk ieskaņoties. Viņš vērīgi ieklausās. Viņa seja kļūst bāla aiz piepūles, uz platās pieres parādās sviedru lāses.
Taču visas pūles bija veltas. Laivu tagad sasniedza tikai ārkārtīgi vāji, nesaprotami signāli. Vienu brīdi Koreļinam likās, ka viņš sapratis dažus vārdus, bet tikko saklausāmie Morzes.
aparata pīkstieni drīz vien pavisam noslāpa radiouztvērēja vienmuļajā šalkoņā.
— Beigas, biedri… mūs nedzird, — Koreļins gluži klusi teica, noņemdams radioaustiņas.
— Var būt, ka mēs viņus nedzirdam, bet viņi mūs dzird, — piesardzīgi iebilda Bogdichanovs.
— Hm-m… — Goga noteica tādā tonī, no kura varēja spriest, ka tas nevar būt.
No jauna tiek ieslēgts motors, un kabinē ieplūst dūkoņa. Laiva krampjaini raustās, pūlēdamās ar savu korpusu atbrīvoties no akmens skavām. Bezgalīgi ilgs šķiet šis laiks. Ar krak- stošu skaņu kabinē atbalsojas viscietākā tērauda cīņa ar akmeni.
Motoru aptur.
Pēc Gogas ieteikuma tiek atskrūvētas mazās lūkas, kas paredzētas paraugu noņemšanai. Kabinē ielaužas kodīgi kaļķa putekļi, kas, sienām beržoties, sasiluši.
Pa lūku izliek perforatorus — elektriskos atskaldāmos veserus. Kabini piepilda apdullinoši ložmetēja spraksti. Cietā siena, kas iespīlējusi laivu, pamazām pārvēršas smalkās šķembās un putekļos.
Lūkas no jauna aizgriež, un laiva dreb, motoram strādājot ar pilniem apgriezieniem.
*
— Nedrīkst ļauties panikai, — klusi, bet stingri galvenais inženieris uzrunā sanākušos. — Mēs viņus izglābsim jebkuros apstākļos. Apspriedīsim tā skaidri… Ūdens un pārtikas krājumu viņiem pietiek ilgam laikam. Skābekļa arī ir pārpilnam. Tātad… — Viņš apklust un brīdi uzmanīgi vēro klātesošos. — Tātad mums vienīgi precizi jānosaka — es atkārtoju: precizi jānosaka viņu atrašanās vieta. Un turpmāko paveiks ātrgriezējs turbourbis.
— Un ko pēc tam? — kāds uztraucas.
