Pēkšņi lukturīša stars negaidot uzduras uz kaut ko gaišu starp tumšajiem iežiem.
— Skelets, — klusi bilst Goga, kas stāv vistuvāk apgaismotajam priekšmetam, un viņa balss skaņa, kas tūkstoškārt atsitas pret akmens sienām, pārvēršas dunošā atbalsī.
Tas patiešām ir cilvēka skelets, kas guļ pie alas ieejas.
— Pievērsiet uzmanību … — Koreļins turpina. — Vai redzat, ka tas guļ ar galvu pret alas ieeju? Cilvēks skrējis uz to, paklupis un ugunī gājis bojā. Es domāju, mēs esam uz pareiza ceļa. Ieiesim šajā alā.
Koreļina domas apstiprinājās. Pēc desmit minušu gājiena draugi ieraudzīja vēl vienu cilvēka skeletu.
Virzīšanās uz priekšu ik ar soli kļuva grūtāka. Eja sāka vest stāvus uz augšu. Vietām griesti nolaidās tik zemu, ka nācās mesties četrrāpus un pat līst pa zemi. Draugi tomēr nezaudēja drosmi.
Nepārtraukti virzīdamies uz priekšu, apmēram pēc trim stundām viņi sasniedza alas galu. Viss norādīja, ka šeit patiešām kādreiz noticis nogruvums. Bogdichanovs pat uzgāja pussatru- nējušus augu zarus. Tātad virszeme vairs nebija tālu.
Mazliet atpūtušies, studenti sāka strādāt ar lāpstām un kapļiem.
Tieši šo troksni sadzirdēja zemes virspusē.
*
Milzīga urbjmašīna, kas zemē urba nevis šauru spraugu, bet vairākus metrus platu eju, savu darbu paveica ātri. Jau pēc stundas kopš darbu sākšanās šachtā nolaidās cilvēki, un pēc nedaudzām minūtēm trīs pazemes ceļiniekus izcēla virszemē.
Daudziem par izbrīnu viņi jutās lieliski. Ieelpojuši svaigu gaisu, draugi kļuva vēl jautrāki.
Nu, biedri, — Gevorkjans viņus uzrunāja, apskatīdams katru pēc kārtas, — neuzplīšos ar jautājumiem. Sakiet tikai vienu: vai mašina bojāta?
- Ko jūs, Aram Grigorjevič! — atbildēja Koreļins, izrauda- rnies no galvenā inženiera straujajiem skāvieniem. — Pilnīgā kārtībā. Pārbaudi izturēja teicami. Atrodas pazemes grotē…
— Par groti nestāstiet, — Gevorkjans viņu pārtrauca. — Mēs jau tā nospriedām, ka būsiet iekļuvuši tieši tur. Panfjoričs pastāstīja teiku un palīdzēja mums uzmeklēt šo vietu.
— Bet sakari gan mūs piekrāpa, Aram Grigorjevič, — Koreļins turpināja, notīrīdams sev putekļus. — Jums bija taisnība, kad šaubījāties, vai radioviļņi spēs iziet cauri tik biezam zemes slānim.
— Sakiet, cik sen jūs nelietojat radiouztvērēju! — iejaucās radists.
Koreļins pārdomādams palūkojās pulkstenī un pateica laiku, kad bija nosūtījis pēdējo radiogramu.
— Ak jūs! — Gevorkjans tūdaļ iesaucās. — Šeit jūsu sirdsdraugs Petja ar saviem biedriem ieteica tādu joku, ka visiem lielākajiem radiotechniķiem būs skaudība … Tagad mums radiosakari ar pazemes laivām nodrošināti pilnīgi, — viņš nobeidza, vilkdams aiz piedurknes Koreļinam tuvāk melnīgsnējo zēniņu, kas stīvējās pretī.
— Vai galvenais inženieris uz mums dusmojas? — paklusu vaicāja Bogclichanovs, apskaudams Tēti.
— Tas viss _ jau pagājis… —vēl klusāk atbildēja Tētis. — Naktī, kad jūs devāties ceļojumā, saņēmām teiegramu, kas aizliedza Gevorkianam pirmajam izdarīt pārbaudi, bet reflektantu, kā jau zināt, bija daudz . ..
To pašu nakti laivu, kas atradās grotē, apgādāja ar jaun- sazpildītiem akumulatoriem un skābekļa krājumu. No rīta tā, milzīga laužu pūļa sagaidīta, paredzētā vietā iznāca zemes virspusē.
— Vai gribat, pastāstīšu jums kādu notikumu? Var teikt, neparasts gadījums, — kādreiz piedāvājās leitnants Voronovs.
Tas notika tai laikā, kad mums, pētnieciskā institūta darbiniekiem, vēl bija kazarmu stāvoklis. Pirms gulētiešanas mēs bieži mēdzām sapulcēties mazā, mājīgā istabiņā, lai patriektos par visdažādākajiem tematiem.
— Nav nekas pretim! — es atbildēju. — Tikai kaut ko labi jocīgu.
Gara auguma leitnants, liels jokupēteris un tērzētājs, sniedzās kabatā pēc portsigara un, cenzdamies būt nopietns, uzsāka savu stāstu apmēram šādi:
— Zinātniski pētnieciskā institūta teritoriju, kuram es biju piekomandēts kara sākumā, jūs laikam pazīstat…
Nu, lūk, jums tikai būs grūti iztēloties, cik nemīlīga tā izskatījās pēc evakuacijas. Visur tukšs. Mētājas grabažas. Pilnīgs, izpostītas ligzdas iespaids.
Iekārta jau aizvesta. Arī cilvēki aizbraukuši. Pagaidām esam palikuši tikai es un mechaniķis Petja Jaņins — tāds vienkāršs zēns un brīnišķīgs biedrs.
Tolaik mēs vairs nebijām pārāk aizņemti. Saiņojām šādus tādus sīkumus, klaiņojām pa tukšajiem korpusiem, lai paskatītos, vai nav palicis kaut kas vajadzīgs, un gaidījām lidmašinu aizbraukšanai. Vispār brīva laika mums bija atliku likām.
Petjam tai laikā radās jauns laika kavēklis, ja tā varētu sacīt. īstenībā tā dēļ jau viss arī notika …
Mums vēl bija palicis neaizsūtīts parasts aparats, ar ko pieraksta skaņas gramofona platēs. Cik reižu netiku teicis: «Petja, iesaiņo aparatu kastē. Pēkšņi atbrauks mašina — tu mani ar to aizkavēsi!» Bet viņš runāja pretī, zvērēja, ka neaizkavēšot, un turpināja darīt savu.
