Jāsaka, ka es tieši šeit pirmo reizi ievēroju, cik neparasti nopietns kļuvis mans Petja. Stāv un dziļdomīgi aplūko lauskas.
taisa secinājumus,» es domāju. «Kā Šerloks Holms. Nu, ir jau ari interesanti. Man pašam, jāatzīstas, patīk tādas lietas. Lai jau . . .»
Taču Petjam, redzams, drīz apnika sarunāties par saslaukām. Mēs abi piegājām pie loga, pa kuru bija redzama vakar nokritusi lidmašina.
«Zini ko?» negaidot saka man Petja. «Es gribētu iet aplūkot notriekto «Junkersu» tuvumā. Vai nevēlies kopā ar mani izstaigāties?»
«Lai paliek!» es atbildu. «Kam tas man vajadzīgs! Ej, ja gribi …»
Petja aiziet, bet es palieku viens. Turpinu skatīties pa logu. Stāvu un sākumā nekā sevišķa neievēroju. Paiet kāds laiks, pēc mana aprēķina, Petjam jau vajag būt nonākušam pie lidmašīnas. Cieši ielūkojos … un neticu pats savām acīm. Kļūdīšanās nav iespējama. Pie lidmašīnas atrodas tas pats tips, kuram es šonakt džinos pakaļ. Pazīstu viņu pēc auguma, pēc kustībām. Viņš ļoti steidzīgi staigā apkārt lidmašinai un, liekas, kaut ko pēta.
Lūk, redzu, pagriežas pret mani sāniski un baksta ar pirkstu stabilizatoru … Ko te lai saka!
Šī subjekta tālākā izturēšanās kļuva pavisam aizdomīga. Vai nu viņš ieraudzīja tuvojošos Petj u, vai ari kas cits to pamudināja, tikai redzu, sāk šaudīties no astes uz propeleru un atpakaļ. Es pat uzreiz nesapratu, ko viņš dara. Izrādās .. . Saprotiet! . .. mērī, nelietis, ar ruleti mērī lidmašinu. Steidzīgi vien stiepj lenti gar lidmašīnas ķermeni.
Tad ta dīvaini!
Nu, bet Petja, dabiski, beidzot kļūst redzams un dodas uz lidmašinu.
«Ir gan ķibele! Kā lai viņu brīdina?» es domāju.
Jūs viegli sapratīsiet manu nemieru, ja atcerēsieties, ka diversanti un spiegi tika iesūtīti pie mums tolaik lielā skaitā.
Vai skriet Petjam palīgā?
Bet te redzu: Petja pienācis jau pavisam tuvu pie lidmašīnas. Apstājas. Skatās uz manipulācijām, kādas izdara šis tips. Pēdējais, pamanījis Petju, arī apstājas. Kādu laiku skatās viens otrā. Pēc tam .. .
Blakus istabā griezīgi ieskanējās tālrunis. Leitnants atvainojās un aizsteidzās pie aparata.
— Nu, un kas tālāk? — nepacietīgi iejautājās kāds no klātesošiem, kad leitnants atgriezās.
Stāstītājs gausi apsēdās savā vietā un bez steigas pārlaida acis pār klausītājiem.
-Pagaidām nekas briesmīgs arī nenotika, — viņš mierīgi turpināja. — Šis pats subjekts negaidot un ļoti ātri aizgāja. Bet
Petja vēl kādu laiku pastaigājas ap lidmašinu un atgriežas; institūtā.
«Vai tu arī zini, kas tas bija?» es viņam jautāju. «Tas taču ir tas pats, kuram es šonakt džinos pakaļ!»
«Nevar būt!» Petja atbild.
Es redzu, ka mans paziņojums atstājis uz viņu stipru iespaidu.
«Ko tu skaties manī ar tādu izbrīnu?» es jautāju.
«Nu, tā, zini, viss tas ir ļoti savādi … Man liekas, ka .. .»
Redzu, Petja sāk stomīties un kaut ko neizsaka līdz galam.
«Atkal taisa secinājumus,» es domāju.
«Vai tu kaut ko ievēroji?» es jautāju.
Viņš klusē, iedomājieties tikai, un drūmi skatās.
«Nu, velns ar tevi!» es domāju. «Ir gan detektivs!»
Tovakar, kad jau krēsloja, bet aizdedzināt mūsu prožektoru bija vēl par agru, Petja negaidot ļoti nopietni uzrunāja mani.
«Vai tu nedomā,» viņš jautāja, «ka starp fašistu lidmašinas avariju un mūsu plafonu plīšanu pastāv kāds sakars?»
«Ļoti iespējams,» es atbildēju, «ka plafoni ir plīsusi no sprādziena, kas noticis uz lidmašinas.»
«Tā jau ir tā lieta,» turpina Petja, «ka lidmašinā nekāds sprādziens nav noticis. Es to noteikti konstatēju. Viss bumbu krājums acīm redzot bijis izlietots jau agrāk, vai arī bumbu tai vispār nav bijis, bet zenitartilerija, kā tu atceries, pirms lidmašinas kritiena klusēja.»
«Bet no kā tad tā varēja aiziet bojā?» es jautāju. «Mūsējo- lidmašinu gaisā arī nebija — es tās labi pazīstu pēc skaņas, — vācu lidoja viena pati.»
«Es zinu,» saka Petja, «ka nebija. Es daudz domāju un visu apsvēru, un beidzot esmu nonācis pie ciešas pārliecības.»
Viņš uzmanīgi paskatījās manī un teica:
«Šeit ir kāds noslēpums… Tas viss nav tik vienkārši: gan šis neparastais sprādziens, ko dzirdējām, kad plīsa plafoni, gan vācu lidmašinas bojā eja, gan cilvēka parādīšanās, kurš interesējas pat par šo plafonu drumslām.»
Šī saruna atstāja uz mani toreiz smagu iespaidu.
Es stāvu un domāju: «Kas tās par nejēdzībām, ko viņš te runā?» Bet pašam tāds kā nemiers rodas …
Leitnants iegrimst domās, it kā kaut ko atcerēdamies.
— Apkārtne stipri ietekmē, — viņš stāstīja tālāk, aizdedzinādams nodzisušo papirosu. — Iedomājieties . .. Mēs atrodamies divi vien milzīgā, tukšā ēkā. Visapkārt dziļa tumsa. Laukā turpina gaudot vējš .. . Man sāk likties, ka augšā atkal kāds staigā. Man, protams, nav bail, tomēr, bez šaubām, esmu pakļauts ārējo apstākļu ietekmei kā ikviens dzīvs cilvēks. Atceros, ka toreiz man no visa tā kļuva ne visai omulīgi. Taču tikai īsu brīdi. «Jātiek vaļā,» es domāju, «no šī garastāvokļa.»
«Zini ko?» es saku Petjam. «Ko tu man jauc prātus? Te nekā noslēpumaina nav. Tas viss ir blēņas. Ja arī cilvēks nozaga lauskas, tad vienkārši aiz huligānismā!»
Vispār — sāku viņu norāt.
Viss beidzās ar to, ka Petja apvainojās un ar mani vairs nerunāja.
