Līdzjūtīgi paspiedu viņam roku, piecēlos, bet vienkārši tā aiziet nevarēju. Aizgāju uz palātu un ieskatījos caur stikla durvīm.
Augstā slimnīcas gultā zem pilinātāja gulēja vājš zēns, līdz zodam apsegts ar palagu. Nomocīta bāla seja, aizvērtas acis, pavērta mute. Tāpat kā visiem vēža slimniekiem, visvairāk pārsteidza galva, kas pēc daudzām ķīmijterapijas sesijām bija pilnīgi kaila. Likās, ka viņš neelpo, un tikai nomērītie, kā metronoma klikšķi, sirds monitora pīksti liecināja, ka viņā joprojām kvēlo dzīvība.
- Oļežka jau sen ir aizmirsis, smaidīt, - sacīja Andrejs. Viņš pienāca no aizmugures un pār manu plecu paskatījās uz savu dēlu. Viņam trīcēja lūpas. - Kopš nomira viņa māte, nekad vairs neesmu redzējis smaidu viņa sejā ...
Smagi nopūtos. Nebija ko teikt.
- Ej, - Andrejs viegli iegrūda aizmugurē. – Tev ir savas darīšanas.
Un tad pēkšņi sapratu, ko vēl varētu viņa labā izdarīt, bet šim nolūkam man noteikti ir jātiekas ar objektu. Pilnīgi noteikti. Un jo ātrāk, jo labāk. Kamēr Oļegs vēl dzīvs.
Pamāju Andrejam un, neatskatoties, lēnām devos pa gaiteni, lai gan man ļoti gribējās skriet. Skriet, lai paspētu laikā. Tomēr nebiju pārliecināts, ka viss izdosies, un negribēju aizvainot Osokinu. Bet, tiklīdz es nogriezos aiz stūra nākamajā gaitenī, paātrināju soļus.
Svjatogorskas klosteris atradās tālu ārpus pilsētas, un no šejienes nokļūt universitātes pilsētiņā nepilnas stundas laikā nebija iespējams. Pat, ja paveiktos šajā tuksnesī noķert taksometru. Bet attālumam nebija nozīmes. Kā šeit nokļuvu, tā arī aiziešu.
Varēja ieiet sienā tepat, bet pa gaiteni staigāja mūķenes un medmāsas, un es devos uz gaiteņa galu, uz tualeti. Sākumā gribēju ieiet iekšā, ieslēgties kabīnē un no turienes caur sienu ienākt stikla pūšanas darbnīcā, bet tad izlēmu savādāk. Laiks tagad darbojās pret mani, un man bija jāsteidzas. Diez vai kāds apjēgs, vai es atvēru tualetes durvis vai izgāju cauri tām. Ja vispār pievērsīs man uzmanību.
Es izgāju caur durvīm tieši mirklī, kad tās sāka atvērties uz iekšu. Atkāpties bija par vēlu, un man nācās steigšus ielēkt durvīs. Pēdējais, ko es redzēju hospitālī, bija apmulsusī priestera seja, kas nāca no tualetes laukā. Nu un velns ar viņu! Man vienalga, vai viņš interpretēs transcendentālo parādību kā Dieva aizgādību vai kā velnišķīgu apsēstību. Andrejam taisnība: Dieva nav. Un velna arī.
Beidzot biju nokļuvis tur, kur gribēju. Galu galā kaut ko biju iemācījies. Stikla pūšanas darbnīcā bija tumšs, bet, pateicoties savai nakts redzei, pamanīju uz galda blakus centrālajam deglim kustamies bezveidīgu masu. Pelēkajā krēslas gaismā bija grūti saprast, kādā formā objekts parādījies darbnīcā, un, acis no tā nenovēršot, ar roku taustīju gar sienu, meklējot slēdzi.
Slēdzis atradās blakus durvīm, un, kad iedegās gaisma, ieraudzīju uz galda sēžam mohēras astoņkāji. Ignorējot mani, viņš domīgi grozīja sev priekšā vienu brūnu stikla aci. Stikls taustekļos kustējās kā dzīvs: acs kā ūdens lāse izstiepās uz sāniem, te kļustot plakana, te atkal atgūstot sfērisko formu.
- Sveiks, - atviegloti teicu. pareizi darīju, ka pasteidzos, pretējā gadījumā, iespējams, nebūtu objektu šeit sastapis.
- sveiks, - astoņkājis nomurmināja, nepagriezies pret mani. - Vai tu zini, kāpēc ir tikai viena acs? Kur ir otra?
Man bija liels kārdinājums sākt uz viņu bļaut un pieprasīt atbildi, kur ir Oksana, bet es pārvarēju sevi. Pēc rūgtās pieredzes biju pārliecināts, ka dusmu lēkmes nelīdzēs un nepalīdzēs. Buratino uztvēra manus dusmu uzliesmojumus kā spēli un uzreiz sāka lekties un mani kaitināt. Ak, cik daudz taisnības bija Ivanovam par svešo psiholoģiju ...
- Bet no kurienes tu rāvi, ka es tev varēšu atbildēt? - es piespiesti jautāju, sasprindzinoties no izpratnes, ka jebkurā sekundē objekts var pazust, tā arī neatbildējis uz maniem jautājumiem. Tajā pašā laikā biju pārliecināts, ka, ja es sāktu uzdot tiešus jautājumus, viņa pazušanas iespējamība palielināsies. Objekts ir līdz galējībai ziņkārīgs, un tikai intrigas dēļ es viņu varēju noturēt vietā.
- Kāpēc tad tu negribi atbildēt? - astoņkājis bija pārsteigts, joprojām nepavēršoties pret mani, bet dzija uz rumpja sakustējās, pavedieni pašķīrās, un pa spraugu izspraucās zila stikla acs. - Vai tad mēs neesam draugi?
- Draugi?! - Es nožagojos un nokāsējos. – Draugam nesaka, ka viņš vairs nav vajadzīgs.
- Hi-hi, ha-ha, he-he! - astoņkājis nevietā iesmējās. - Es jau tikai gribēju teikt, ka man vairs nav vajadzīgas tavas lelles. Bet vienmēr esmu gatavs ar tevi sarunāties, palīdzēt, kad tu prasīsi.
– Un tā, tavuprāt, ir draudzība?
- Tjū tev! - astoņkājis bija ārkārtīgi pārsteigts un nometa stikla aci uz galda. - Bet kas gan vēl?!
Jautājums izklausījās tik naivi, ka mani samulsināja. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka cilvēku attiecībās objekts orientējas bērna līmenī.
- Draugi negaida, kad viņiem lūgs palīdzību.
- Ak tā?
- Tā gan.
Astoņkājis pārdomāja.
- Bet kā es varu uzminēt, ka draugam ir vajadzīga mana palīdzība? - beidzot viņš attapās.
