- Kādi jūs gan esat aizdomīgi radījumi,- viņš teica. - Neieņem galvā neko sliktu! Pats taču zini, ka jebkuru jūsu slimību, es noņemšu ar vienu kreiso.
- Ja padzīvosi kopā ar mums, arī kļūsi aizdomīgs, - es nomurminu. Bet dvēselē atviegloti nopūtos. “ar vienu kreiso” sadzirdēju Oksanas intonācijas un atļāvos ironiski piezīmēt: – Tikai nav skaidrs, kurš no taustekļiem tev ir kreisais?
Astoņkājis neizpratnē sastinga, pacēla taustekļus pie acīm.
- Manuprāt, es izteicos pietiekoši skaidri, - viņš beidzot teica. – Šie četri ir kreisie, un vienu no viņiem es noņemšu jebkuru slimību. Viņš aizdomīgi paskatījās uz mani. – Vai atkal kaut kas ne tā?
- Viss labi,- es, slēpdams smaidu, pamāju.
Objekts man nenoticēja.
- Piedevām neesat atklāti, - viņš rūgti sacīja.
- Būtu ar mani biežāk sarunājies, ne to vien būtu uzzinājis par cilvēkiem, - apgalvoju.
– Es gribu sarunāties ne tikai ar tevi, bet ar visiem.
– Kāpēc tad pārtrauci runāt ar "Horizontu"?
– Tāpēc, ka viņi gribēja, lai es sarunājos tikai ar viņiem. Bet paši man sniedza ļoti skopu informāciju, par daudz ko noklusēja un tajā pašā laikā nemitīgi no kaut kā baidījās. Tāpēc nolēmu izpētīt jūsu pasauli patstāvīgi.
Objekts tagad deva lielisku iespēju sākt pildīt man uzticēto Ivanova misiju, bet man tas nebija prātā. Zemes civilizācijas lietas var pagaidīt.
- Un tāpēc tev tagad ir vajadzīgas stikla acis, - es iztālēm iesāku.
- Jā.
– Bet vai tad ar vienu aci lellei nepietiek, lai ieraudzītu mūsu pasauli?
- Stereo redzei ir nepieciešami vismaz divi gaismas uztvērēji.
- Bet simts būtu vēl labāk, - es ironiski pateicu. - Nenopriecāties par iegūto stereo attēlu!
- Tu nesaprati, - astoņkājis pārmetoši izlaboja. – Es gribu izzināt tavu pasauli tāpat kā tu – binokulāri. Citādi kāda jēga kontaktam? Tātad, kur ir otrā acs?
– Nebūs tev otrās acs. Ne trešās, ne ceturtās, ne simtās. Vispār vairs nebūs.
- Kāpēc tad tā? - astoņkājis brīnījās. - Andrejs nevēlas ar mani strādāt? Viņam nevajag naudu?
- Ne visu var izmērīt naudā, - sāku iekaist. - Andrejam tagad nav laika ņemties ar tavām skaistajām acīm!
- Kaut kas noticis? - astoņkājis apmulsa un atkal izmeta stikla aci no taustekļiem.
- Jā, noticis. Mirst Andreja dēls. Bet tevi, kas sevi sauc par viņa draugu, kurš spēj "ar vienu kreiso" izārstēt jebkuru cilvēku no jebkuras slimības, interesē tikai stikla acis!
Mohēras astoņkājis sarāvās, neveikli pamīņājās no kājas uz kāju. Un man šķita, ja viņš varētu nosarkt, tad nosarktu.
- Sapratu, - viņš strupi pateica un izkusa gaisā, aizmirstot brūno stikla aci uz galda.
Ar pirkstu pieskāros stikla lodītei un domīgi paripināju to pa galdu. Šķiet, ka objektā ir daudz vairāk žēlsirdības, nekā varētu sagaidīt. Varbūt daudz vairāk nekā visos cilvēkos. Tas bija uzmundrinoši, un pēdējā laikā mani vajājošā vīzija par ciešajām koka vīru kolonnām, kas soļoja pa zemes pilsētu drupām, izgaisa. Tikai ko es teikšu Ļubašai, kā varēšu viņu nomierināt? Sākšu stāstīt patiesību – uzskatīs par idiotu.
Pārvarējis vēlmi iebāzt stikla aci kabatā, atstāju to uz galda, piecēlos no ķebļa un devos uz izeju. Izslēdzu darbnīcā gaismu, pavilku aiz roktura un tikai tad, kad no ārpuses atskanēja šķūņa atslēgas skrapsti, atcerējos, kā es te iegāju.
"Nu ko, vairs nav jāpierod staigāt cari durvīm," es nodomāju un spēru soli uz priekšu.
Šoreiz gan nekāda nekontrolēta teleportācija nenotika, izgāju stikla pūšanas darbnīcas lievenī un aci pret aci saskrējos ar bārdainu vecūksni garā aitādas kažokā.
- Aha! - viņš pateica un, nevilcinoties, iegāza man pa galvu ar rungu.
No pilnīgas samaņas zaudēšanas mani paglāba bagrationa cepure, bet tomēr gar acīm nodzirksteļoja, kājas padevās, un es, slidinot muguru gar durvīm, apsēdos uz sliekšņa.
- Ko tu šeit dari? - vecūksnis draudīgi noprasīja, viņa vārdi līdz ausīm nāca kā caur vati.
Es pamēģināju kaut ko nesaprotami nomurmināt, bet ne lūpas, ne mēle neklausīja. Pat nezināju, ko gribēju pateikt.
Acu priekšā parādījās pinkains suņa purns, žēlsirdīgi nosmilkstēja un nolaizīja man vaigu.
- Trezor, nost! - noskanēja jau skaidrāk, bet suns nepaklausīja saimniekam un atkal mani nolaizīja.
Apziņa lēnām atgriezās, un es kaut ko sāku atcerēties.
- Tu esi Jegoričs? - nočukstēju ar nepaklausīgām lūpām.
Suns sāka aizrauties, un viņa mēle noslienāja visu seju. "Suns viņam nikns," kaut kā vienaldzīgi atcerējos Andreja atvadu vārdus un samocīti pasmaidīju.
Sargs nolaida rungu.
- Jegoričs, bet kas tu tāds?
- Deniss ... Andrejs mani atsūtīja uz darbnīcu ... Lūk, viņš man iedeva arī atslēgu ...
Pakustināju savu nejūtīgo, it kā svešo, manipulatoram līdzīgo roku, neveikli iegrābu jakas kabatā, izņēmu atslēgu un parādīju to sargam.
Jegoričs neticīgi paskatījās uz atslēgu, tad uz mani, paraustīja durvīm aizlikto šķūņa atslēgu.
- Bet kā tad tu, neatslēdzis atslēgu... - viņš apmulsis iesāka un aprāvās, pamanījis, kā no aizmugures uz durvīm nokrīt kāda ēna. - Ei, kas vēl tur ir?
Apgriezties viņš nepaspēja. Nosprakstēja purpursarkana izlāde, un sarga ķermenis lēnām noslīdēja gar durvīm man blakus. Trezors pārsteigti ierējās un atlēca atpakaļ tumsā.
