- Dzīvs? - Kāds pajautāja, pieliecoties pār mani.
Caur miglu acīs, ielūkojos sejā un pazinu aģentu Sevu. Galu galā piesegums man tomēr bija. Nav saprotams tikai, kā viņi mani šeit izskaitļoja.
- Ne... nezinu... - es godīgi atzinos.
- Inteliģents... - Seva nošņācās, satvēra mani aiz jakas atlokiem un ar rāvienu nostādīja uz kājām. - Viņš lūk nezinot, neesot pārliecināts ...
- Kāpēc jūs visi tik ļoti ienīstat viņus?.. - pēc inerces pajautāju.
- Ko tad? – Seva bija pārsteigts.
- Inteliģenci...
- Par pilnīgu neatbilstību saknes vārdam, - viņš pasmīnēja. - Intelektam. Bet kurš tad vēl bez manis?
- ir viens sētnieks...
- Ā! Radniecīga dvēsele. Viņš - sētnieks, es - tīrītājs... Paiet vari?
Lēnām pagriezu galvu un paskatījos uz pie durvīm sēdošo sargu.
- Bet... bet viņš?
- Ko - viņš?
- Dzīvs?
– Pēc piecām minūtēm nāks pie samaņas. Ejam.
Cieši turēdams aiz pleciem, Seva mani veda prom no stikla pūšanas darbnīcas. Tomēr es sāku kārpīties.
- Nav labi…
- Kas nav labi? Seva apstājās. - Vemsi vai?
- Nē... Nav labi atstāt viņu vienu... - es nomurmināju pinoties mēlei.
– Neuztraucies, viņš nebūs viens.
Pagriezos un ieraudzīju, ka blakus sargam sēž pinkainais jauktenis un smilkstēdams aktīvi laiza viņam seju.
"Ļoti nikns suns..." - bez ironijas nodomāju, noslaukot no vaiga suņa slienas.
Seva mani aizveda mājās un ieveda dzīvoklī. Man nebija ne spēka, ne vēlēšanās liegt viņam ienākt. Redze man bija izfokusēta, biju sastindzis, un nepievērsu uzmanību istabā degošajai gaismai.
Seva palīdzēja man novilkt jaku, noaut kurpes, aizveda mani uz vannas istabu, pabāza manu galvu zem ledusaukstas dušas un turēja tā līdz pakausī no aukstuma iesmeldzās. Ievaidējos, bet sanāca tikpat žēlabaini kā Trezoram. Bija žēl sevis, žēl Ļubašas, Oksanas, žēl Andreja, viņa dēla, žēl "niknā" suņa, žēl sarga Jegoriča. Visu bija žēl. Visas pasaules, izņemot Ivanovu.
Aizgriezis dušu, Seva nosēdināja mani uz vannas malas, noslaucīja galvu un, mēli klakšķinot, nopētīja punu.
- Vai izdzīvošu? - vienaldzīgi pajautāju.
- Neesmu pārliecināts... - viņš atdarināja mani aizkapa balsī. - Ja nu tikai līdz rītam.
- Bet pēc tam?
- Parādīs autopsija, - Seva mierināja.
Viņš mani pacēla un ieveda istabā.
Ivanovu, sēdošu atzveltnes krēslā pie kafijas galdiņa, uztvēru tikpat vienaldzīgi kā ziņu par gaidāmo "autopsiju".
- Sabraukuši te... - es nomurmināju, apsēžoties uz dīvāna. - Nelūgti viesi sliktāki par tatāriem ...
- Kāpēc nelūgti? – Jevgeņijs Viktorovičs gausi iebilda. - Uz pusdienām es tak uzprasījos. Rekur konjaks, kā aopsolīju, tā atnesu.
Uz galda stāvēja pudele konjaka un trīs lielas konjaka glāzes. Par to, ka vizīti viņam atteicu, Ivanovs neteica neko un es viņam neatgādināju. Tas varētu izrādīties pašam par sliktu, un turklāt no viņiem tā vai tā neatkratīties.
- Bet viņš, starp citu, - Ivanovs pasmīnēja un norādīja ar pirkstu uz Sevu, - patiešām ir tatārs.
- Un jūs kas tādā gadījumā - Laupītājs Lakstīgala? - Es nenoticēju, pataustīju punu uz galvas un saviebos.
- Taisnība, esmu tatārs, - Seva pamāja. - Kur tad liksies... Varu parādīt pat pasi.
-Zinu es jūsu dokumentus, - nomurmināju. - Jau redzēju viena Pidorova-Setrova apliecību ...
Pēkšņi man sāka aizmigloties acis, pārņēma slikta dūša, un satvēru dīvāna atzveltni, lai nesabruktu uz grīdas.
Ivanovs un Seva apmainījās skatieniem.
- Tev slikti? - Seva jautāja.
- Aha...
Viņš paņēma no galda glāzi, ielēja krietnu porciju konjaka un pasniedza to man.
- Iedzer, tas nāks par labu.
Man absolūti negribējās dzert, it īpaši viņu kompānijā, tāpēc iedzēru malku un gribēju nolikt glāzi uz galda, bet Seva apturēja manu roku.
- Līdz dibenam, - viņš stingri pateica, vērīgi skatīdamies man acīs.
Viņa skatiens bija nepatīkams, hipnotizējošs, un es, nezinkāpēc, lēnprātīgi izdzēru.
- Mēsls, ne konjaks, - saviebos, sajutis mutē hinīna rūgtumu. – Jums tāda solīda firma, bet dzerat paštaisītu surogātu.
Jevgeņijs Viktorovičs paņēma pudeli un pagrozīja to acu priekšā.
- Lielisks, desmit gadus izturēts konjaks, - viņš teica. – Bet rūgtums mutē, tāpēc ka glāzes apakšā bija zāles. Noņem stresu, uzlabo tonusu, uzlabo asins piegādi smadzenēm, aktīvi veicina hematomas uzsūkšanos.
Atkal uzmanīgi pieskāros sāpošajam punam uz galvas. Vai tiešām Seva mani neķircināja, kad uzstādīja "diagnozi"? Vai arī tā tikai profilakse?
- Kaut kā nemana. Cik zinu, pret sasitumiem lieto kompreses, bet, lai iekšēji, pirmā dzirdēšana.
- Jūs vēl daudz ko nezināt, - Ivanovs sarkastiski pasmīnēja. – Farmācijas firmas par šīm zālēm samaksātu tik lielu naudu, ka vēl jūsu mazmazbērniem nebūtu jāstrādā.
- Ko jūs, - atgaiņājos, - Man nav nekas nav pretī. Ja panaceja desmit gadus izturēta...
- Bet te nu man ir jūs jāsarūgtina, - Jevgeņijs Viktorovičs papleta rokas. - Kā blakusefekts ir pilnīga alkohola intoksikācijas neitralizācija. Izdzeriet šodien kaut kasti konjaka nejutīsiet neko.
- Nu paldies! Jūs nu gan rūpējaties!
