— Bet vispirms iedosim viņai pašai viskiju, — Lorijs atbildēja, atvēris meitenei muti un ieliedams tajā caur sakostajiem zobiem dzīvinošo šķidrumu.
Pagāja daži mirkļi, kuros visi trīs neviļus tīksminājās par skaistuli. Beidzot viņa nopūtās un atvēra tik zilas acis kā vijolītes.
Tai pašā sekundē nāvīgs bālums pārklāja viņas seju un kaklu. Acīs pamirdzēja mežonīgas bailes, viņa iekliedzās, pietrūkās kājās un metās uz liellaivas tālāko stūri.
— Nomierinieties, miss! — uzsauca viņai nopakaļ Lorijs. — Patiesi nomierinieties. Mēs esam godīgi puiši, šejienes strādnieki. Mēs jūs izvilkām no Hudzonas dibena. Bet, ja mēs jums esam noņēmuši kupri un lieko pēdu, tad tā nav nelaime. Esiet mierīga, jūsu noslēpumos mēs nejauksimies.
Nelaimīgā apgriezās un, atkal piegājusi viņiem klāt, aplūkoja katru ar vērīgu skatienu.
— Es gribu ticēt jūsu vārdiem, — viņa lēnām teica. — Jūs mani izglābāt, un tas ir labi. Bet jūs varat sagādāt man tūkstošreiz ļaunāku likteni nekā nāvi' Hudzonas dibenā, ja mani kādam nodosiet, lai kas arī tas būtu.
Lorijs saskatījās ar biedriem.
— Miks ir mans liecinieks, ka mēs jūs nenodosim, miss. Ne es, ne viņi, — viņš svinīgi paziņoja. — Nekā
spēcīgāka par šo vārdu mums nav. Bet, ja jums vaja-f dzīga palīdzība, tad mēs varam sniegt tādu, kādu jūs pat sapnī nebūsiet redzējusi.
— Labi, — meitene atbildēja. — Lai kāds no jums dod man savas drēbes, iznīcinot manu drēbju paliekas, bet pārējie lai aizved mani uz kādu slepenu vietu un paslēpj, jo visā Ņujorkā man tagad nav droša patvēruma.
Iekāms viņa bija savu lūgumu izteikusi, Lorijs aizgāja aiz brezenta un atsvieda no turienes zābakus, bikses un svārkus. Pa to laiku Vilings un Neds satina viņas drēbes vīstoklī, piesēja pie smagajiem zābakiem un iemeta ūdenī.
— Zēni, — Lorijs viņiem uzsauca, — aizvediet miss tieši uz Mika dzīvokli, tikai pielūkojiet, lai viņai ne matiņš nenokristu …
— Labi, beidz jel. Sēdi te puspliks, kamēr mēs kādu atsūtīsim.
— Un vēl viens lūgums, — pārtrauca meitene, kas bija pārvērtusies par jauku pusaudzi zēnu kastaņbrū- niem, cirtainiem matiem, kas krita uz pleciem. — Kad jums atnesīs drēbes un varēsiet atstāt liellaivu, neatteicieties aiziet pie mistera Druka Bruklinstritā 8. Pastāstiet viņam, ka nākat no miss Ortones, kas bija kļuvusi par upuri slepkavām, bet jūs to izglābāt. Lai viņš jums pasaka visu to, ko gribēja teikt man. Sapratāt?
— Mats matā, — Lorijs aiz brezenta atbildēja. — Tiks izpildīts, miss!
Viņš ilgi pa spraudziņu noskatījās, kā viņa biedri pa galvu reibinošām laipām aizveda jauko zēnu no liel« laivas uz krastu.
Metās krēsla. Garā darba diena Midltaunā tuvojās beigām, izsviezdama uz ielas baru nogurušu strādnieku no tām nedaudzajām rūpnīcām un raktuvēm, kas nebija pievienojušās streikam. Pa kokapstrādāšanas rūpnīcas plaši atvērtajām durvīm izskrēja strādnieces un strādnieki. Slepenās rūpnīcas vienīgajā cechā, kas strādāja, vēl dega ugunis un degs visu nakti, kaut gan aiz augstā žoga tas nevienam nav redzams, nav redzams ari lidotājiem no augšas; Džeka Kreslinga Slepenā rūpnīca strādā augu diennakti.
Bet tur jau ir arī pats Džeks. Viņš jāj uz sirmas angļu ķēves, viņš dodas kalnos, kur tūkstoš ugunīs mirdz viņa neparastā villa «Efemerida», kas uzcelta pasakaini grezna. Kamēr ķēves mīkstie sudraba pakavi viegli pieskaras specialajam jājamceliņam, kas ierīkots pilsētas saimnieka vajadzībām blakus parastajai šosejai, Kreslinga strādnieki, ko grūtā diena nomocījusi, izklīst pa saviem mitekļiem.
Džeka strādnieki dzīvo sliktāk nekā suņi. Ne tāpēc, ka viņiem maz maksātu, nē—gluži otrādi, viņiem maksā daudz. Džeks Kreslings izgudrojis savu apmaksas sistēmu. Viņš tur strādniekus tikai līdz trīsdesmit gadu vecumam. Līdzko esi nosvinējis trīsdesmit gadu jubileju — tev ceļš vaļā uz visām četrām debess pusēm, lai tavā vietā nāk cits. Bet, kamēr tev septiņpadsmit, divdesmit, divdesmit pieci — Džeks Kreslings dod. Viņš dod izšķērdīgi — katru sestdienu riekšavām grābj dolārus no izmaksu kases. Bet viņš nedod par velti: strādājiet, strādājiet, strādājiet, vēl stundu, vēl stundu, vēl stundu… Un, elpai aizraujoties no domas, ka pēc trisdesmi- tiem dzīve beidzas, gaida nabadzība un bezdarbs līdz pašai kapa malai, Kreslinga strādnieki, cerēdami kaut ko ietaupīt nebaltai dienai, steigā kā bezprātīgi strādā, strādā, strādā desmit, divpadsmit, četrpadsmit, bet pēc četrpadsmitās — vēl sešpadsmit, divdesmit, divdesmit četras stundas diennaktī, atļaudamies nosnausties pa trim diennaktīm reizi, iekozdami turpat pie darbgaldiem un grauzdami kafijas pupiņas, lai uzmundrinātu smadzenes un galva kļūtu skaidrāka. Bet, ja jūs domājat, ka viņi tādā veidā kaut ko iekrāj tai dienai, kad svinēs (jeb apraudās) savus trīsdesmit gadus, tad aizejiet viņus apciemot, tikai ne uz strādnieku ciematu Midltaunu, bet tālāk — uz Midltaunas kapsētu: tur'viņi visi guļ rindā, un ikvienam no viņiem Džeks Kreslings nav skopojies uzlikt pieminekli.
