Šis eksperiments (es arī jau esmu pieradusi — «eksperiments»!) acīmredzot stipri stimulēs anabiozes pētīšanu un dzīvības funkciju regulēšanu. Ļoti daudz zinātnieku no dažādām zemēm brauc skatīties šo brīnumu. Tā ka, pēc manām domām, eksperiments izdosies.
Tikai bailes par viņu: ko viņš jutīs, kad pamodīsies? Kāds viņš būs? Es gan neparko nebūtu piekritusi. Labāk mirt tā, kā mirst visi … Žēl, ka mūsu medicīna maz domā par mierīgu nāvi — jāizcieš pārāk daudz moku, pirms sasniegsi miera ostu …
Šodien es beidzu savas piezīmes. Varētu arī tālāk rakstīt dienasgrāmatu, taču neredzu jēgas. Kā veicas darbi, kas noticis ar iekārtu — tas viss tiek pierakstīts oficiālajās atskaitēs daudz sīkāk un kvalificētāk.
Bet mani pašas pārdzīvojumi, tenkas, neveiksmes darbā un mājā (par priekiem tā kā nav vēlēšanās rakstīt) diez vai kādu interesēs. Parastas sievietes ārstes necilā dzīve, kam nejaušības pēc gadījās saskarties ar varoņdarbu. Bet varbūt tas nemaz nav varoņdarbs? Pat ar visu savu mīlestību es nevaru viņu iedomāties kā varoni, lai gan visi saka — jā. Bet es viņu pazīstu labāk, un bez tam man ir viņa piezīmes.
Neiztirzāsim: ja varonis, tad varonis.
Pirmās daļas beigas
