Vadims sāka kaut ko murmināt: «Jā, zināt …» Bet pēc tam atmeta ar roku un teica: «Neticu.» Viņam virsū metās Pola: «Tad kāpēc tu … Kā tu uzdrošinājies…» utt. Es arī nobrīnījos un palūdzu paskaidrot. Viņš pateica apmēram sekojošo: ja viņu tūlīt sāktu modināt, viņš pamostos, bet pēc gadiem nevar nenotikt struktūras izmaiņas molekulās, kas pārzina tās šūnu funkcijas, kuras pašreiz nedarbojas. Šai brīdī pienāca Jura (viņš acīmredzot pa ausu galam bija klausījies) un ļoti asi sacīja: «Bet kā tu to visu zini? Vai tad bija izdarīti speciāli pētījumi? Tādu nav vai arī tie nekā nepierāda. Vienkāršo dzīvnieku anabioze ir fakts, neveiksmes augstāko dzīvnieku anabiozes panākšanā izskaidrojamas ar atdzīvināšanas metodikas grūtībām. Šūnas un orgāni iet bojā tāpēc, ka līdz šai dienai nav iespējams mākslīgi nodrošināt tām piemērotus apstākļus atjaunošanās periodam. Ivans Nikolajevičs ierosināja principiāli jaunu pieeju: plazmas cirkulācija un kamera, bet mēs radīsim labu tehniku ar ideālu regulāciju. Un tad redzēsim!»
Es ļoti labi paturēju prātā viņa runas jēgu, par kuru biju pateicīga. Vadims sēdēja kā skolnieks. Pēc tam Jura piebilda tikpat asi (kā priekšnieks!), lai mēs izbeigtu rakņāties pa savām jūtām. «Šefs parādīja varonību zinātnes un cilvēces labā.» Un ka mūsu pienākums ir darīt visu, lai eksperiments izdotos, vienalga, kā arī par to runātu.
Pamatīgi viņš mūs norāja, bet pēc tam kļuva it kā vieglāk. Pat Vadims neaizsvilās un nesāka strīdēties. Es aizvien vairāk ievēroju, ka viņš skatās uz Juru ar zināmu cienību, liekas, ka tā viņš neskatījās pat uz Ivanu Nikolajeviču, pastāvīgi teica rupjības un strīdējās. Bet viņš ir ļoti labs.
Jura izturas pret mani ar cieņu, kā pret vecāku cilvēku, un man pat ir neveikli. Protams, viņam viss ir zināms, iespējams, ka Vaņa pats viņam pateica pēdējās dienās. Es to jūtu. Tikai kāpēc gan viņš pieļāva šīs ārišķības un pat mazliet tā kā pozēja? Kāpēc tā jāsteidzas ar laboratorijas reorganizāciju, ar tās nodošanu Kibernētikas institūtam? Vai tiešām nav iespējams pagaidām vadīt nelaiķa šefa vārdā, tāpat kā agrāk, bet neieviest šādu stingrību? Vai tiešām viņš ir tikai karjerists? Nezinu, tā kā neizskatās. Tā es domāju tagad, toreiz šaubu man nebija.
Sarunas vairs nevedās. Ikvienam atradās savas darīšanas. Jura vispār kaut kur aizgāja, droši vien uz darbnīcu: dzirdēju, ka runāja.
Es apsēdos pie loga un skatījos uz ielu. Krita sniegs, bet ārā bija drēgni. Nepatīkams laiks, pilnīgi atbilst garastāvoklim. Domas aizklīda uz citu pusi: bet, ja atmodināšana iespējama, tad mēs atteikdamies būtu izrādījušies nodevēji? Es jau esmu sapinusies.
Atceros, cik bezcerīga tobrīd man likās dzīve. Pat bērni: Kostja jau sācis pa telefonu ar meitenēm ilgi runāties. Tiesa, pagaidām visu man vēl stāsta, bet varbūt jau ne vairs visu? Ej nu sazini! Dola pagaidām vēl pilnīgi ir manējā, lai gan viņa ļoti mīl tēvu, un es vēl nezinu, kuru viņa būtu izvēlējusies. Viņi augs un attālināsies — tāds ir dabas likums. Ar vīru diez vai tuvība atjaunosies, vismaz tad man likās, ka ne… Bet ar Vaņu es būtu bijusi laimīga līdz pašam vecumam, par to esmu pārliecināta. Paliek vēl ķirurģija… Bet kas es par ķirurgu? Vienkārši pilsētas slimnīcas nodaļas vadītāja. Brukas, apendicīti, kuņģa rezekcijas… Retumis — plaušu operācijas, tās man padodas labi, bet slimnieki dod priekšroku klīnikai. Vidējam līmenim neesmu pacēlusies pāri. Veci ķirurgi ir, viņus mīl un ciena līdz nāvei, bet vecas ķirurģes es diez kāpēc neesmu redzējusi? Vai arī sievietes uznākušas arēnā tikai pēc kara un vēl nav paguvušas novecot? Es jau esmu pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni, sākšu piebriest, sirmot un pavisam nemanot kļūšu par pretīgu veceni, kas mīļa būs tikai mazbērniem … Un atminēšos tikai šos nedaudzos spilgtos gadus. Lai gan tajos bija vairāk ciešanu nekā laimes.
Bet viņš šai laikā tikai gulēs un gulēs? Jeb vai man lemts pārdzīvot tikšanos ar viņu pēc tam, kad ar mani jau viss būs galā? Nē, negribu! Mani pārņēma šausmas, kad es iedomājos sevi un viņu. Sevi nākotnē, bet viņu tādu, kāds viņš bija pirms slimības: ne jau diez kādu «skaistuli vīrieti», protams, bet slaidu, staltu un vienmēr steidzīgu…
Lūk, tādas man bija domas toreiz. Tās arī tagad periodiski atkārtojas, īpaši kad nodaļā ir nelaime, nāve vai kad iegriežos laboratorijā un paskatos.
Mākslīgās asinsrites aparātu iedarbināja, un es pierakstīju skaitļus no aparātiem (Jura man to uzdeva), domāt nebija laika. Pēc tam atkal apstādināja, un mēs gaidījām.
Garastāvoklis mazliet uzlabojās. Jādzīvo. Kam kas ir uzdots, to arī pildi. Ne visiem lemts būt profesoriem, izgudrotājiem, māksliniekiem, kādam jādara arī parastais darbs. Tanī ir jāatrod prieks, citādi dzīvot nevar. Man aug bērni, vajag, lai viņi izaugtu par krietniem cilvēkiem. Es ārstēju slimniekus, un arī tas ir jādara labi, lai no operācijām nomirtu tikai retais, lai arī cilvēku dvēseles ciestu mazāk. Ak, es sāku runāt trafareti, man nav ne mazākā talanta izvēlēties skaistus un oriģinālus vārdus.
Vai esmu pieļāvusi kļūdu?
