Nākotnes piezīmes полностью

«Nākotnes piezīmes» ir stāsts par zinātnieku, kas, saslimis ar pagaidām vēl neārstējamu slimību — leikozi, nolemj kļūt par interesanta eksperimenta — mākslīgās anabiozes objektu. Kā zināms, anabiozes stāvokli izmanto daži dzīvnieki, iestājoties nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem (piemēram, aukstumam). Romāna varonis profesors Prohorovs nolemj anabiozes stāvoklī palikt tik ilgi, līdz kamēr būs atklātas metodes un līdzekļi leikozes ārstēšanai.

Vai šāds eksperiments iespējams, vai tas vainagosies ar panākumiem? Tas būs atkarīgs no tā, kādā mērā izdosies modelēt cilvēka organisma komplicētākās fizioloģiskās funkcijas.

Šī doma par cilvēka un arī par sabiedrības (kas, tāpat kā cilvēks, ir sistēma, tikai sarežģītāka par cilvēku) funkciju modelēšanu risināta pazīstamā padomju ķirurga N. Amosova zinātniski fantastiskajā romānā «Nākotnes piezīmes» (darbu gan drīzāk gribētos nosaukt nevis par zinātniski fantastisku, bet par zinātniski hipotētisku).

N.Amosovs ir lielisks papildinājums ārstu rakstnieku plejādei. Ar izcilību beidzis divus institūtus (industriālo un medicīnas), viņš savā praktiskajā darbā meistarīgi apvieno abos gūtās zināšanas — profesors Amosovs risina sirds ķirurģijas uzdevumus, inženieris Amosovs nodarbojas ar mākslīgās asinsrites aparātu rasējumiem.

N.Amosova rakstnieka spalvai pieder ne mazums daiļliteratūras darbu. Tajos daudz pārdomu par mūsdienu cilvēku interesējošām ētiskām un sabiedriskām problēmām, par dzīves jēgu. Ar tām bagātas arī «Nākotnes piezīmes».

Viss ir skaidrs. Leikoze, leikēmija. Tādam kā man — gads, varbūt divi. Pasaule ir nežēlīga Un kaila. Šķiet, es nekad to tādu netiku redzējis. Domāju, ka esmu visu sapratis, visu izzinājis un sagatavojies. Bet nekā.

Pieiešu pie loga. Laukā ir nejēdzīgi un drēgni. Decembris bez sala un sniega. Cik dīvaini, koki: melni, tievi zari, nevienas nokaltušas lapas. Vējš visas aizslaucījis, nav palikusi neviena. Tās klīst pa lietus pilnajām debesīm.

Zem laternām steidzas ļaudis melnos mēteļos.

Man vairs nav kur steigties. Man tagad jānosaka cena katrai minūtei. Sekundei. Jāpatur brīdi rokās un nožēlā atkal jāizlaiž. Laika vācelē to aizvien mazāk un mazāk. Atpakaļ nemt nevar: tās izkūst bez pēdām.

Iztiksim bez skaļām frāzēm. Visu dzīvi mēs mazliet pozējam, kaut vai tikai paši sev.

Tur uz galda, zem spuldzes, guļ šī asins analīze. Nožēlojama papīra lapiņa, bet uz tās spriedums. Leikocītu — simtiem tūkstošu. Un vesels komplekts asinsķermenīšu patoloģisko formu.

Grūti gan šodien bija Dāvidam. Neapskaužami. Cik labi, ka mans darbs ir saistīts ar suņiem. Bija saistīts.

— Tev ar asinīm kaut kas nav kārtībā, Vaņa. Jāārstējas.

Tā mēs ari neizteicām šo vārdu — leikoze. Es izlikos par vientiesīti, bet Dāvids droši vien nodomāja: «Paldies dievam, viņš neapjēdza.»

Ļuba vēl nezina. Arī būs pārmetumi: «Kāpēc tu neaizgāji agrāk? Cik reižu tiku tev lūgusi.»

Ikviens mirst vientulībā …

Kas par trāpīgu teicienu.

Labi gan, ka man neviena nav. Tikpat kā neviena. Saprotams, Ļubai būs ļoti slikti, bet viņai kā nekā ģimene. Pienākumi. Jācenšas neizrādīt, turēt sevi rokās. Ja emocijas nemitīgi apslāpē, tās ari patiesi izzūd. Fizioloģijas likums.

Un nu vairs nevajag izšķirt šo grūto problēmu. Arvien mēs atlikām: «Pagaidīsim vēl kādus piecus gadus — bērni pieaugs, sapratīs …» Es tā baidījos šā momenta, kad visu vajadzēs atklāt.

Nu vairs nevajag. Novilksim arī tā. Esmu slims — tad jau neviens nenosodīs. Un nebūs arī par ko nosodīt. Pēdējos mēnešos tikāmies tik reti… Acīmredzot arī te vainīga slimība. Bet es domāju: «Kālab? Mīlestība, vai, izgaisusi? Nē, tā taču izturējusi tik daudzu gadu pārbaudi.»

Ikviens — vientulībā.

Bet kāpēc tomēr es? Vai tad mazums citu cilvēku?! Man taču vēl tik daudz jāpadara!

Tikko tā īsti iepatikās, metos ar pilnu krūti… Un —- lūdzu: izkāpiet! Velns viņu zina … Kāpēc?!

Droši vien izotopu metodikas būs palīdzējušas. «Miera laika atoms.» Allaž es pats ņēmos. Labāk būtu nodarbojušies citi…

Stājies! Nekļūsti nelietīgs! Kā būtu, ja, piemēram, Juram?

Rīt pat visiem jāpārbauda asinis …

Lūk, tā: «Kam, bērie,… tā steidzaties… jūs…»

Kāpēc mēs tik maz zinām? Vēzis, leikoze — tās ir problēmas, kas stāv mūsu priekšā tāpat kā pirms divdesmit gadiem. Ķīmija? Vīrusi? Radiācija?

Atminējums būs. Drīz. Esmu pārliecināts.

Nu jau nopietni ķērušies pie paša galvenā — šūnu dalīšanās mehānisma. Dezoksiribonukleīnskābe. Ribonukleīnskābe. Bet ne jau vairs man.

Man nav vērts lasīt par šīm leikozēm. Jāpaļaujas uz Dāvidu — viņš ir labs ārsts un draugs. Pietiks ar to, ko esmu izlasījis medicīnas enciklopēdijā: «… no viena līdz diviem gadiem.» Jo vairāk zini, jo vairāk viss sāp. Vakar vēl nekā, gandrīz nekā nejutu, bet tagad — lūdzu! — jau paribē smagums, smaganas sūrst, reibst galva.

Tā nu es pastāvīgi ieklausīšos savā ķermenī. Zaudēšu brīvību. Vēl vienu brīvību. Visu dzīvi sargāju to, bet tagad galīgi esmu pazaudējis.

Izmēģina kaulu smadzeņu pārstādīšanu. Jāsameklē raksti…