No viņa neatpalika drūmiķis ar rētu sejā. Sirmais reģis izgaismoja un padeva tiem ceļu. Sardzē pie vadības bloka kabīnes nostājās taksists ar pārlādētu šaujamrīku un viņa drosmīgais dēlēns. Citi lejup doties neuzdrošinājās. Pat Toms mirkli aizkavējās, jo nezināja, kā varētu palīdzēt.
Lidojošie nezvēri pagaidām nerādījās. Drūmais vīrs tiešām kaut ko saprata no šīs novecojušās tehnikas ātri, apejot kodus, tika atrasta iespēja pieslēgties vietējam datoram, taču tas arī viss aizvēsturiskās tehnikas "brīnums" neko neuzrādīja, pat ne kļūdu metro stacijas darbībā, taču tālāk tikt nebija iespējams sistēma tika bloķēta no ārpuses.
- Velna milti! ierēcās vīrs ar rētu sejā. Nevar būt! Kāpēc?
- Ko tur uzrāda? saausījās reģis. Nevar salāpīt?
Taču tūdaļ pie datorvadības pults metās vietējā taksista dēlēns: Laidiet, es!…
Un, pirms kāds paguva noreaģēt, puišelis jau bezgala veikli darbojās ar tastatūru, līdz iesaucās: Ir!
Puišelis ļāva pie datora pienākt Toma tēvam.
- Nu, ko tur rāda?! Reģa pacietības mērs bija pilns, laikam tāpēc, ka savu brīnumieroci viņš bija spiests pārvērst par gaismekli un tagad jutās pagalam nelāgi. Neesat ko salauzuši?!
- Te nekas nav salauzts! nobēra tēvs, jau izmantodams iespēju sazināties ar vietējās datorsistēmas galveno serveri. Neko nesaprotu… Pazemes lūka atvērta pēc rīkojuma no Augšpasaules. No mūsu pasaules!
- Ko?! Kā viņi uzdrošinās! auroja kafejnīcas īpašnieks. Vai tad tie tur vēl joprojām kontrolē mūsu pasauli? nespēja rimties pirmītējais gļēvulis. Nelieši!
- Apklusti! dusmās ierēcās vīrs ar rētu sejā. Aizveries, dzirdi?!
Atcerējies sava tautieša smagās dūres saplacināto degunu, kafejnīcas īpašnieks tūdaļ pamuka dažus kāpienus uz augšu.
- Neko nesaprotu! atkārtoja tēvs. Kāpēc viņi to…
- Nevāvuļo velti! uzbrēca reģis. Vai lūku var aizvērt?
- Laidiet, es… atkal iesaucās taksometra vadītāja dēlēns un tūdaļ metās pie vadības pults.
Tēvs un Toms saprata, ka puišelis, ievadījis viņam vien zināmus kodus un paroles, atvieno vietējo datormezglu no centrāles, uz kādu laiku nobloķējot atpakaļsaiti pretēja rīkojuma saņemšanai, un tikai tad liek pazemes lūkai aizvērties, taču muļķa dators pieprasa pamatojumu šādas rīcības nepieciešamībai.
- Raksti: "Avārijas situācija"! iesaucās tēvs.
Taču puišelis jau bija izanalizējis savu turpmāko rīcību. Viņa pirksti tūdaļ atsāka fantastisko deju. "Avārijas situācija" nelīdzēja dators noliedza, ka tāda pastāv. Šķita, ka puišelis jau iepriekš zinājis, ka šāds formulējums netiks pieņemts, jo galvenā monitora ekrānā tūdaļ parādījās uzraksts "PROFILAKSE". Dators pieprasīja rīkojuma kodu un nevilcinoties to saņēma. Kur šo kodu bija rāvis taksometra vadītāja dēlēns, tas
palika noslēpums. Mirkli "padomājusi", datorsistēma tomēr padevās monitorā parādījās atvērtās pazemes lūkas shematisks zīmējums, tad tas sāka mainīties: lūka pakāpeniski kā visiem šķita bezgalīgi lēni, tomēr tika aizvērta.
- Darīts! kāds iesaucās.
Tomēr puišelis turpināja strādāt. Viņš datorā ievadīja tikai pašam vien zināmas zīmju un ciparu kombinācijas. Datorsistēma nevarīgi protestēja, tā pīkstēja un čerkstēja, monitoru ekrānos uzzibsnīja nesakarīgi attēli, brīdinājuma uzraksti.
- Tā vajag, piedod, kā atvainodamies, kā ar dzīvu radību klusi sarunājās puišelis. Piedod…
Datorsistēma noraustījās agonijā, visu monitoru ekrāni nodzisa, izņemot vienu, kurā bija redzams shematisks zīmējums pazemes lūka tajā bija līdz galam atvērta.
- Viss kārtībā, klātesošos pasteidzās nomierināt puišelis. Tā ir kļūdaina informācija galvenajam datoram. Tomēr viņa balsī nejuta īpašu gandarījumu…
Parka centrālā ieejas taka sasniedza kārtējo krustojumu. Norāžu nebija. Nezin kādēļ Toms nolēma nogriezties pa kreisi šī taciņa šķita vēl nolaistāka, pagalam sadrupušu klājumu, cauri kuram vietumis lauzās bālganzaļi zāles stiebriņi. Toms centās tiem neuzmīt. Nu jau viņš bija pārliecināts, ka arī šī dīgstošā
dzīvība ir īsta, lai gan tā nevarēja, nedrīkstēja būt! Kaut kas te nebija pareizi, taču Toms centās par to nedomāt. Šobrīd viņam vienkārši nepietika laika par to domāt.
