Taciņa apstājās pie kūkumu uzmetuša, pa pusei sabrukuša akmens tiltiņa, zem kura burbuļoja neliels strautiņš. Skaidrā straumīte nesteidzīgi locīja garas, šmaugas ūdenszāles, ik pa brīdim pārlēkdama jau puslīdz nogludinātiem akmentiņiem. Toms pagāja nostāk no taciņas un iemērca pirkstu galus dzidrajā, vēsajā ūdenī. Lūk garām aizpeldēja kāda ziedlapiņa, tad sīka zivtele, pārvarējusi pretstraumi, paslēpās ūdenszālēs. Tā tiešām nedrīkstēja būt. Bet tā bija! Šī pasaule vai vismaz tās daļa bija īsta un nepārprotamas dzīvības pilna! Lūk vēl viena zivtele piebiedrojās pirmajai! Starp ūdenszālēm, pie kraupainas akmens radzes stingri piezīdusies, turējās sīku gliemezīšu miriāde. Atlidoja zilspārnu spāre, uz mirkli pieķērās grīslim ūdensmalā, tad, pagrozījusi lielo, acaino galvu, veikli aizlidoja. Vējelis atnesa vieglu trūdu smaku šeit norisinājās mūžīgā dzīvības un nāves rotaļa…
Toms vēlējās aizmigt, aizmirst nupat piedzīvoto kaunu, bezcerīgo izgāšanos, aizmirst rītdienu, vecākus, kaut mirkli palikt šeit, taču kaut kas viņam lika turpināt ceļu un neapstāties, kaut kas viņu aicināja pie sevis, tur aiz akmens tiltiņa, simtgadīgo koku mūžīgajā pakrēslī…
Akmens tiltiņš un tīkamā straumītes burzguļošana zem tā bija palikusi aiz muguras. Patiesībā arī īsta kājceliņa vairs nebija, tikai smilšaina, lapu piebirusi, pagalam aizaugusi, tikko manāma taciņa ievijās puskailā briksnājā. Puskailā?! Te jau valdīja rudens! Vējš iemeta sejā sadzeltējušu lapu riekšavu.
Toms pēkšņi atskatījās un apstulba tur, aiz strautiņa, pletās balta sniega siena. Tiltiņa vietā pacēlās prāva, mīksti pūkaina kupena, un arī pats strautiņš bija pazudis zem ledus un sniega kārtas. Gan šajā pasaulē, gan Zempasaulē tas nebija iespējams zem kupola neeksistēja gadalaiki. Toma pasaules ierīkotāji nebija paredzējuši nedz rudeni, nedz pavasari, nedz vasaru, nedz ziemu. Varbūt viņi nemaz nezināja, ka tie pastāv? Viņi nebija paredzējuši īstus, dzīvus kokus, lai gan nebija nemaz tik grūti radīt stabilu mākslīgo fotosintēzi.
Toma pasaulei trūka kustoņu, tauriņu, īstas smaržojošas un arī vīstošas zāles, nebija saulrietu un saullēktu, nebija jūras un mežu šalkoņas, nebija… nebija… nebija!,.. Šī bija pavisam citāda, sveša pasaule, kuru viņš tagad redzēja, dzirdēja, izjuta ar visu savu būtību, un reizē tā bija tik pazīstama, reāla. Kaut gan šādu pasauli virtuāli nespēja uzburt pat ne viskomplicētākie datori un tā nebija aprakstīta nevienā, pat vissenākajā grāmatā!
Toms no līdzās augoša krūma ērkšķiem klātā zara noplūca brūni sarkanu, vēderainu augli. Viņš to nevilcinoties pārkoda auglis bija īsts, mazliet pasauss, tomēr saldens un aromātisks. Toms noplūca vairākus augļus un ielika kabatā. Kaut kas pazibēja un sastinga biezajā lapu klājienā uz Tomu lūkojās sīksīkas, gandrīz melnas, spīdīgas ačeles, mazais deguntelis pašāvās uz augšu, ostīdams gaisu, tad sīkā, astainā radībiņa nozuda, ierakās kritušo lapu biezumā. Kaut kur kala dzenis. Monotoni, neatlaidīgi…
Jau iedams Toms atminējās, kas viņu sagaida aiz takas pagrieziena. Turpat jau snauduļoja aizaugušais dīķis un, dadžos paslēpušās, melnēja vecās, nodegušās pirtiņas krāsmatas, tad ābeļdārzs un akas vinda, pa kreisi klēts…
Dzīvojamā mājā skanēja cilvēku balsis. Uz lieveņa izspurdza kalpu meita Liene, panācās uz klēts pusi, pasauca: Mārtiņ? Vai tu tur esi? Mārtiņ?
No klēts iznāca priekšstrādnieks Mārtiņš plecīgs, gariem, pakulu piebirušiem matiem.
-Vai pusdienot nemaz nav jānāk? Liene mīļi sabāra. Nu gluži kā mežonis! Vai tāds var sēsties pie galda?
Toms padeva labdienu, taču atbildi nesaņēma Liene un Mārtiņš bija pārlieku aizrāvušies viens ar otru, lai vēl ko dzirdētu.
- Saimniece sūtīja? apvaicājās Mārtiņš.
- Jāsūta ir, ja pats bez prāta! Nāc izpurināšu matus!
Kad saimes ļaudis pagāja garām, pat ne skatienu Tomam neuzmetuši, kļuva tā jocīgāk. Toms pavisam skaidri sajuta Mārtiņa sviedru smaku un kalpa meitas pēc laidara piesūkušos drēbju aromātu.
"Suņi laikam ganībās," nodomāja Toms. "Vēl jau laukā gana silti un zāle varena!"
Tikai vecais, pakurlais Duksis vakara saulītē sildīja savēlušos pavēderi, laiski un ar sīku smilkstoņu žāvādamies. Pusaugu kaķēns uzmeta varenu kūkumu un rotaļādamies atlēca nostāk, kaut Dūksim par to ne silts, ne auksts. Taču vecā Mince, ieraudzījusi Tomu nākam uz istabas pusi, kā aptrakusi, nelabi bļaudama, caur durvju spraugu iemetās priekšnamā.
Tomam bija mazliet jāpieliecas, lai pret stenderi nenoskrāpētu galvvidu. Viņš pavēra istabas durvis saime ēda vēlīnas pusdienas. Kaķene kā traka izmetās laukā.
- Kas tai lēcies? nesaprata saimniece. Tad iekšā, tad ārā! Kas durvis vaļā pameta? Mušas salidos!
Toms, pārkāpis pār slieksni, aizvēra mazliet čīkstošās durvis.
- Vai tu re, ko?! Pašas aizveras! smēja kāds no kalpu gala.
- Nava uz lobu tys, vecā Kača secināja. Nava uz lobu…
Un piepeši Toms saprata, ka arī šeit viņa labdienu neviens neatņems. Viņu te neviens neredzēja, viņa klātbūtni pat nenojauta…
