"Kas šī ir par pasauli?" domās sev vaicāja Toms. "Varbūt miljonu, varbūt desmit miljonus gadu sena?" Šīs zemes pasaule, kura te reiz bijusi un kura nezin kādēļ tik bezgala reāli uzplaiksnīja Toma atmiņā. Vai tikai atmiņā?
Un cilvēki? Viņš pazina šos ļaudis! Viņš pats bija daļa no šīs tālās, sen zudušās pasaules! Toms negāja tālāk, viņš juta, ka mute ir izkaltusi gluži sausa. Toms pieliecās, no piedurvē stāvošā spaiņa paņēma ūdens smeļamo kausiņu un tūdaļ to iekāra atpakaļ uz viņa pusi lūkojās daži šausmās vai neticīgā izbrīnā ieplestu acu pāri.
- Dīvs tāvs, Dīvs dāls i Svātais gors, atpestei nu ļauna! krustus meta vecā Kača. Žbaņkels, i tys pats lac nu spaņa loukā!
- Esi nu mierīga, Kača, tev tikai rādās! pikti apsauca saimniece.
- Rodos, rodos! Kai divi eņģeleiši munu skaidrā dvēseleiti pi svātā Pītera aiznas!
- Tavu dvēseli divi elles āži dīrās! smējās kāds no puisiešiem, kurš, ar muguru pret durvīm sēdēdams, neko nebija redzējis.
Toms saprata, ka te viņam vairs nekas nav darāms. Viņš mēģināja iziet cauri durvīm, tās neatvēris, taču šāda avantūra neizdevās Toms gandrīz atsitās pret durvīm ar pieri! Neko darīt bija vien jānospiež durvju rokturis. Toms sajuta daudzo roku pieskārienu nopulēto roktura virsmu, pat satrūkās, kad durvju kaltās viras atkal iečīkstējās…
Vecās Kačas vaimanās viņš neklausījās, jo bija jau gabalā, ap mājas stūri, tad tālāk, pa gadiem iemīto taku uz ceļa pusi. Dīvaini šķita, ka ceļš ir svaigām akmens šķembām nobērts. Toms atskatījās, pirms mirkļa vēl apdzīvotā māja bija manāmi pārvērtusies jumts ap skursteni iegāzies, šķībie logi bez dzīvības, neēvelētu, lietavās apglumējušu dēļu aiznagloti, cits vaļā atrauts kā tumša un rijīga laika mute atplests mēmā kliedzienā.
Varēja sadzirdēt braucošas automašīnas pārpūlētā motora rūkoņu. Tur jau tā iznira aiz ceļa līkuma sarkana, noputējusi, baltu putekļu vērpeti aiz sevis atstādama. Toms būtu apturējis, vismaz mēģinājis apturēt vientuļo braucēju, viņš jau gandrīz cēla roku, taču tūdaļ atcerējās, ka ir neredzams. Tomēr mašīna nezin kādēļ apstājās, vadītājs pat īsi uzpīpināja kā neizpratnē par Toma vilcināšanos.
Toms kā šaubīdamies pavēra durvis. Jūs mani re…? viņš naivi iesāka un nepabeidza.
Vēlīnais braucējs pat neklausījās. Sēdies, ko gaidi? Nelaid putekļus iekšā! Es uz pilsētu.
- Jā, paldies… Toms nesakarīgi nomurmināja.
- Ko? vīrietis pie stūres pārvaicāja. Runā skaļāk, lai var dzirdēt!
Automašīnai bija caurs izpūtējs un viens cilindrs nedarbojās, kā nākas, droši vien aizdedzes svece nekam nederēja.
- Vai Bērziņi sen te vairs nedzīvo? Mežvēveros, Toms jau pārliecinošāk ievaicājās, kad sagrabējušais autiņš bija pārvarējis pirmo ceļa kāpumu.
- Kādi Bērziņi? braucējs nesaprata. Vai tu no Mēness esi nokritis? Kur tie gadi, kā te neviens nedzīvo! Pēc kara neviens neatgriezās…
Vīrietis pamatīgāk nospieda mašīnas akseleratora pedāli. Niecīgais paātrinājums neattaisnoja briesmīgo motora kaucienu. Toms atskatījās vēlreiz no mājas bija palicis tikai apdrupis, slaidiem kociņiem cauraudzis skurstenis. Arī tas acu priekšā sabruka līdz pašiemjDamatiem…
- Šejienietis jau tu neesi, ko? Neesmu tevi mūsu galā manījis, vīrietis ikdienišķi aizsāka sarunu.
- Nē, atbildēja Toms.
- Pilsētnieks? šoferis tāpat vien, aiz gara laika tincināja.
- Jā. Tomam pieklājības pēc kaut kas bija jāatbild.
- Nomaldījies, vai? kā jokodams iesmējās automašīnas īpašnieks.
- Jā, Toms apliecināja.
- Jā?! No kurienes tad tu nāc?! Šķita, ka gadījuma līdzbraucēja nedienas vīrieti patiesi ieinteresējušas.
- Cauri mežam aiz strautiņa… Toms nemeloja.
- Ko nu mels, tur taču nav nevienas mājas! Cauri visam mežam? Vīrietis negribēja ticēt savām ausīm. Nu gan…
Tālāk saruna nevedās. Kādu laiciņu abi brauca klusēdami. Toms iedomājās, ka varbūt viņš ir pieļāvis nelabojamu kļūdu, varbūt viņam vajadzēja atgriezties tur, no kurienes bija nācis, vecajā parkā? Taču nu jau bija par vēlu.
Sarkana, dūmakā tīta saules ripa grasījās nozust aiz horizonta, brīžam to jau gandrīz aizsedza ceļmalas koku un krūmu puduri, mezdami garas, tumšpelēkas ēnas pāri visai brauktuvei. Šur un tur pļavas zemāka88 jās vietās kārtojās miglas slāņi gandrīz nekustīgi, vēl cauri skatāmi.
- Migla, konstatēja Toms.
- Kur? Tā? Tā jau nav nekāda migla! Te pirms pāris gadiem bija tāda migla viss balts kā piens -, ne uz priekšu, ne atpakaļ! Pat miglinieki neņema cāun. Pāris soļu tālāk atkal nekā! Te katru rudeni miglas. Zema vieta.
- Jā, es zinu, piekrita Toms.
- Apģērbs gan tev pašķidrs. Nav auksti tā cilpot pa lauku?
-Nē…
Ko gan citu Toms būtu varējis atbildēt? Ka nāk no citas pasaules? Ka tur nav gadalaiku? Ka viņus šķir miljoniem gadu?! Ka tā ir rūgta patiesība un viņš Toms nav izmucis no trako nama?! Bet, ja tā, tad kāpēc Toms ir šeit, šajā laikā un vietā, un kādēļ viņš pazīst šo, viņaprāt, sen zudušo pasauli? Ir taču jābūt kādam iemeslam!
