Kad atvēru acis, ieraudzīju, ka Maiks mani nopietni vēro. Ielas ugunis meta viņam sejā ēnas. Havajiešu krekls ar briesmīgi spilgtām puķēm. Sarkana krosene un zila krosene. Un viņš dalīsies manās rūpēs. Kurš gan no drauga varētu prasīt vēl ko vairāk?
— Es nevaru paciest to, ka tev ir taisnība, — es sacīju. — Tagad atver ielu plānu un atrod spēļu lācīšu veikalu.
Maiks pasmaidīja.
Ielu plāns lika rokām nolaisties. Tas atklāja to, ko mēs jau tāpat redzējām, lai kurā virzienā skatītos: kvartāls sekoja kvartālam. Vienīgais tukšais laukums bija sešus kvartālus uz ziemeļiem no muzeja, kur pie Piecdesmit devītās ielas sākās Centrālais parks.
Man bija tāda nojauta, ka Džoels ir devies uz ziemeļiem, taču es gribēju, lai Maiks to apstiprina. — Maik, šīs durvis atrodas ēkas austrumpusē, vai ne?
Viņš palocīja galvu.
— Ja tu būtu bērns, kurš steidzas noslēpties, vai tu skrietu taisni projām no durvīm vai ari dotos pa kreisi vai pa labi?
— Hm. — Viņš palūkojās apkārt. —Ja es dodos tieši uz austrumiem, tas nozīmētu, ka man jānoskrien liels gabals, lai varētu paslēpties. Es gan drizāk pagrieztos pa kreisi vai pa labi.
— Tieši tā. Pa labi ir dienvidi, bet jāskrien vismaz divdesmit sekundes, lai nozustu tajos kokos. Mēs sasniedzām dūms gandrīz tai pašā bridi, kad sāka šķindēt zvans, bet neko neredzējām, tātad Džoels nevarēja bēgt uz to pusi.
— Tad paliek ziemeļu virziens, — Maiks sacīja.
— Tu pazīsti Džoelu tikpat labi kā es. Vai atceries mūsu šāgada Lieldienu olu medības? Kad viņš iedomājās, ka milzīgā kamene zālītē ir zaķa atstātā dāvaniņa.
— Jā. — Maiks pamāja.
Džoels bija paņēmis lielo kameni rokā, un tā viņam iedzēla. Brālis nedz brēca, nedz ko teica.
Maiks sacīja: — Viņš tikai nometa olu groziņu un skrēja, un skrēja, un skrēja. Mēs nesapratām, kas noticis.
— Un vēl? — es prasīju, atsaukdams atmiņā to dienu.
Maiks pasita knipi. — Taisni vienā virzienā kā gar lineālu. Panikā viņš skrēja, līdz kājas vairs neklausīja. Un vienā virzienā. Mums piecas minūtes vajadzēja braukt ar divriteni, lai viņu panāktu.
Es pasmaidīju. — Un tagad viņš necieš Lieldienu zaķi.
Maiks atkal pasita knipi. —Tātad tu gribi teikt, ka šoreiz viņš laikam gan bija tikpat stipri pārbijies. Ja mēs varētu uzminēt, uz kuru pusi viņš devās un cik daudz spara viņam bija, mēs varētu iedomāties, kur viņš apstājās.
Es uzmetu acis plānam. — Ja Džoels devas uz ziemeļiem, viņam ceļā ir Centrālais parks. Tā ir ideāla vieta, lai noslēptos. Tu taču zini, .cik ļoti viņam patik meži tur, Džeimsvilā.
Ar ilgām es atcerējos mājas, bet atvairīju šīs domas. Mums bija jāatrod Džoels.
— Un meklējot mēs pa ceļam varētu cilvēkiem pavaicāt, vai tie nav redzējuši Džoelu. Sešus gadus vecs puika, kurš drāžas pilnā sparā, nevarētu vis tik viegli piemirsties.
11
— Fū, — Maiks pačukstēja. — Kantrimūzika.
— Dzied Keidī Longa, un viņa nemaz nav slikta, — es atčukstēju. — Starp citu, vai tu gribi viņam paziņot, ka tev nepatīk viņa muzikālā gaume?
Viņš bija liels. Un izskatījās drūms. Sirmi bārdas rugāji un sarkans matu "ezītis". Viņš stāvēja aiz letes, netīrs priekšauts tik tikko apklāja viņa pamatīgo vēderu.
Pulkstenis bija viens naktī. Pagājušas jau vienpadsmit stundas, kopš Džoels aizlaidies.
Mazās ēstuves stikla durvis aizvērās mums aiz muguras. Pa lielajiem, sašvīkotajiem logiem iespīdēja ielas ugunis. No mūzikas automāta plūda kantrimūzikas gaudas. Lielais vīrs paskatījās uz mums un tā kā ieņurdējās. Mēs ēstuvē bijām vienīgie cilvēki.
— Es viņam nemūžam neko neteiktu par to mūziku, — caur zobiem norūca Maiks. — Man bail viņam jautāt pat par Džoelu.
Tā nu jājautā bija man. Kad devāmies uz letes pusi, paslēpu Džoela lāci sev aiz muguras. — Atvainojiet, kungs, mēs meklējam manu brāli, un es gribēju zināt, vai jūs nevarētu mums palīdzēt.
Vīrs ar vecu lupatu slaucīja leti.
— Kafiju, — viņš noteica. Tas neizklausījās pēc jautājuma.
— Piedodiet?
— Kafiju. Dzersiet kafiju.
— Nē, kungs.
— Neviens nevar atrasties šitajā ēstuvē, ja viņš nav klients. Skaidrs? Kli-ents. Tas nozīmē, ka šite ir jāēd un jādzer. Ja gribi palikt, sēdi nost. Ja gribi sēdēt, kauc kas ir jāpasūta.
Viņš iesprauda rokas sānos. — Tātad kafiju.
Pie letes rindojās apaļi ķebļi. Maiks žigli apsēdās. — Divas kafijas, daudz krējuma un cukura.
Šķita, ka tā ir laba doma — nekavējoties apsēsties. Es pievienojos Maikam.
lielais vīrs uzgrieza mums muguru un aizšļūca pie milzīgas kafijkannas.
— Fū, — es pačukstēju, nolikdams lāčuku uz ķebļa starp Maiku un mani. — Es neciešu kafiju.
— To tu pasaki viņam, — Maiks čukstus ierosināja.
Lielais vīrs atgriezās ar divām kūpošām kafijas krūzēm. Viņš uzmeta skatienu lāčukam.
— Manam pazudušajam brālim ir seši gadi, — es teicu. — Mugurā tāds pats krekliņš kā man, tikai mazāks. Lielas acis. Un viņš droši vien joza kā traks. Vai neesat viņu redzējis?
Lielais vīrs atkal ierūcās un pagrieza mums muguru. Mēs ar Maiku saskatījāmies. Lielais vīrs atšļūca atpakaļ ar vēl vienu kafijas krūzi un nolika to uz letes Džoela lāčukam priekšā.
