Tas nu nebija īstais, kam kaut ko vaicāt, Ralfij, es pie sevis noteicu. Tā man likās. Uzraugs izskatījās pārlieku kārtīgs. Nevienas kroeiņas formas tērpā. Pat vīles iegludinātas. Vīra mati bija gaiši, īsi apgriezti un rūpīgi atglauzti atpakaļ. Uzraugam bija mazas ūsiņas un garš, smails deguns, un viņš pats nebija daudz garāks par Maiku.
— Šīs gleznas, — Ralfijs paskaidroja, norādīdams uz abstraktās mākslas paraugiem, kuru autora parakstu mēs nespējām izlasīt. — Kas tajās ir?
— Kas? Kas? Kas tajās ir? — Uzraugs nošņaukājās jau skaļāk.
Par Ralfiju jāpasaka viena lieta. Viņš vienmēr ir laipns un nespēj iedomāties, ka citi tādi var arī nebūt.
— Nūja, — Ralfijs apstiprināja teikto. — Tur redzamas svītras un ķekši, un traipi, bet es ne no vienas gleznas neko nesaprotu. Kāpēc viņi nevar gleznot tādas lietas, ko cilvēki pazītu?
Uzraugs paspēra ar mazo kājiņu pret zemi, un viņa seja kļuva sarkana.
— Šie mākslinieki ir meistari. Viņiem nav nepieciešams kāds izskaidrojams pamats, lai sevi izpaustu.
Ralfijs nodūra galvu.
— Vai tad muzeji nav ierīkoti tādēļ, lai varētu kaut ko mācīties? — pēkšņā dusmu uzplūdā es iebildu. — Kā var kaut ko mācīties bez jautāšanas?
— 1.ācis vienā rokā, muļķība otrā, — uzraugs atteica, augstprātīgi savilcis uzacis.
Maika nāsis iepletās. — Citiem vārdiem sakot, — viņš teica, — arī jums nav skaidrs, ko tās bildes nozīmē.
— Atvainojiet, lūdzami! — Uzrauga balss aiz satraukuma kļuva pīkstoša. — Tas nu vairs nav paciešams!
— Tāpat kā tas, ka jūs knābājat Ralfiju, — Maiks rāmi noteica.
— Kur ir jūsu grupas vadītājs? — uzraugs draudīgi jautāja. — Redzēsim, ko viņš teiks par to, ka jūs izturaties necienīgi! Pašā Modernās mākslas muzejā!
Mēs kļuvām tramīgi. Nu būs darīšana ar Evansa kungu. Tētīt žēlīgais, cik viņš būs nikns! Mums nevajadzēja uzmākties tam čalim. Savukārt uzraugam nevajadzēja izmantot savu posteni, lai plātītos mūsu priekšā. Es izmisīgi mēģināju izdomāt, kā nomierināt sabangotos ūdeņus.
Tad es atcerējos, kā mans tētis reiz izskaidroja abstrakto mākslu.
— Kungs, — es piespiedu sevi izteikties laipni, jo pēkšņi apzinājos, kā vajadzētu uzvesties viesiem uzrauga muzejā. — Es zinu, ko jūs mēģinājāt mums pateikt.
— Ak tā? — Uzraugs pacēla uzacis.
— To, ka šai mākslai nav vajadzības kaut ko nozīmēt, — es paskaidroju. — Tā liek mums just, vai ne? Gluži kā simfoniskā mūzika. Vai klavieru skaņdarbiem būtu vajadzīgs kaut ko nozīmēt? Vai cilvēki vaicā, ko nozīmē skaista simfonija? Nē, viņi vienkārši klausās šo mūziku un ļaujas tās izraisītajām izjūtām. Jūs būtu gribējis mums to pašu pastāstīt par glezniecību, vai ne? — Es brīdi klusēju. —Tā taču ir, kungs?
Iespējams, tieši "kungs" panāca vēlamo. Uzraugs atmaiga.
— Jā, — viņš man piekrita. Varbūt viņš centās ierakstīt šo cēlo skaidrojumu atmiņā, lai kādudien izmantotu to pats savā runā. Tas vismaz palīdzēja mums izkļūt no kļūmīgās situācijas.
— Priecājos, ka jūs mani sapratāt, — viņš teica.
— Varbūt no jums vēl kaut kas sanāks.
Viņš vēlreiz nošņaukājās. — Tagad dodieties pie citiem mazajiem apmeklētājiem, pirms esmu pārdomājis un nolēmis jūs tomēr nosūdzēt.
Es atviegloti nopūtos.
Tad Ralfijs izdarīja kaut ko neiedomājamu.
— Paldies, kungs, — viņš starodams pateicās.
— Vai es drīkstētu jus nofotografēt kādas gleznas priekšā?
Uzraugs pārbrauca ar roku saviem nolaizītajiem matiem un piegludināja ūsas.
— Protams, jaunekli. Jāatzīst, ka fotogrāfijās es izskatos labi.
Atrazdamies pārāk tālu, lai draugu aizkavētu, es pie sevis bez skaņas iebrēcos. Nē, Ralfij, ne jau ar joku aparātu!
Maiks steidzīgi pameta gaidāmās nelaimes vietu.
Ar to nekas nebija līdzēts.
Ralfijs trāpīja muzeja uzraugam tieši starp acīm. Ūdens ritēja lejup pa viņa tīro, izgludināto formas tērpu. Liels traips lēnām izpletās zem piespraudes ar sarga vārdu, kamēr viņš pats stāvēja un klusām piepūtās aiz niknuma.
Ralfijam mute palika vaļā. Viņš skatījās uz mani un uz Maiku, lai redzētu, vai mums rokās nav ūdenspistoļu, bet mēs stāvējām kā sasaluši, gluži tāpat kā uzraugs. Neticēdams tam, kas notiek, Ralfijs mēģināja vēlreiz. Šoreiz ūdens trāpīja uzraugam pa degunu un galīgi samērcēja viņa ūsas.
9
Maiks, Ralfijs un es drūmi sēdējām mūsu viesnīcas istabā. Kaut arī pulkstenis rādīja desmit vakarā un mēs bijām uzcēlušies agri no rīta, noguruši mēs noteikti nebijām.
Džoels bija pazudis. Viņš bija projām jau astoņas stundas. Pēdējoreiz es viņu redzēju satriektu, ieplestām acīm noskatoties uz Maiku, Ralfiju un mani, kad mūs kopā ar Evansa kungu muzeja uzraugs ieveda kādā biroja telpā uz pārrunām.
Es raudzījos uz telefonu, cerēdams, ka tas kuru katru mirkli iezvanīsies un kāds policists mums paziņos — Džoels ir atrasts.
Nebija šaubu, ka šī pazušana jāņem nopietni. Par to liecināja nelabums pakrūtē. Par to liecināja fakts, ka Džoelu meklē policija. Un par to liecināja arī apziņa, ka rītvakar, ja vien Džoels vēl nebūs atrasts, šurp atlidos mamma un tētis.
