Maiks izsmējīgi nopūtās. — Mīļais draugs Serlok Holms! Un tagad, kad esi uzzinājis par to zelli, sāc iet atmuguriski un uzmani, lai viņš kaut ko neuzsāk. Es iešu pa priekšu un saukšu Džoelu.
Mēs tā arī mēģinājām darīt. Taču es visu laiku atpaliku no Maika. Reiz uzskrēju virsū kokam. Man likās, es dzirdēju ķiķināšanu, bet nospriedu, ka vainīga mana pārlieku dzīvā iztēle.
Lai mūsu "sistēma" darbotos, mēģinājām saspiest kopā muguras un tā virzīties uz priekšu — Maiks parastā veidā, es atmuguriski.
— Džooooēēēēl! Džooooēēēēl! Džooooēēēēl!
Es vērīgi uzmaniju to cilvēku, kurš tālu aiz
mums pārskrēja no koka uz koku. Nevajadzēja daudz, lai es dotu zīmi, ka nu ir jābēg.
Kad divpadsmito reizi paklupu pār Maika kājām, es apstājos. — Kas tur bija?
— Kur kas bija?
— Man šķiet, es tumsā dzirdēju kādu smejamies. Tu ne?
— Nerunā muļķības, — Maiks noteica. — Vai mums tur aiz muguras joprojām seko?
— Jā. Bet viņš ir galīgi tizls. Viņš lēkšo no koka uz koku tā, it kā mēs būtu akli.
— Mums jāturpina meklēt, — Maiks teica. — Un te to var darīt tikpat labi kā jebkurā citā vietā — līdz tam laikam, kad būs vaļā ielas misija. Džoels var būt jebkurā vietā, un mēs viņu neatradīsim, ja aizskriesim projām.
Skaisti!
Mēs turpinājām neveikli tuntulēt uz priekšu.
Šoreiz es aizķēros aiz Maika kājām un nokritu. Viņš iesmējās. Vai es saklausīju atbalsi?
Pirms es piecēlos, vērīgi palūkojos apkārt.
— Ļoti jocīgi. — Es pastiepu viņam pretī vienu lāčuka ķepu. — Ķeries pie tās, bet es ķeršos pie otras. Tad es jutīšu, kurp tu ej, un netriekšos virsū tev un kokiem.
Tas lieliski palīdzēja. Bet, tiklīdz sākām kustēties, es atkal saklausīju smiekliņu. Šoreiz es sadzirdēju pavisam skaidri. Maiks arī. Jautru ķiķināšanu krūmā, kas atradās jardus desmit no mums.
Kas tad vēl mums seko? Kas te vispār notiek? Sataustīju kabatā brāļa Filipa vizitkarti, kuru viņš mums bija iedevis. Vai ar to pietiks?
Tad, vai nu es biju pārbijies, vai ne, apziņa, ka par mums kāds smejas, padarīja mani traku aiz niknuma.
Es uzkliedzu krūmam:
— Nāc ārā, tu, jēradvēsele! Vai arī mēs iesim un dabūsim tevi rokā!
— Vai tu esi traks?! — Maiks nošņācās.
Krūmos kaut kas nokustējās.
Mēnessgaismā iznāca… vai tiešām tā meitene no ēstuves?
Viņas seja izskatījās tikpat nopietna kā vienmēr. Viņa cieši skatījās uz mums.
Mēs ar Maiku paspērām trīs soļus uz priekšu.
Pēkšņi ar pašu acs kaktiņu pamanīju, ka pa kreisi no mums kaut kas sakustas. Sekotājs bija iznācis no koku ēnu aizsega! Viņš bija ļoti liela auguma, ģērbies garā lietusmētelī, aizsedzis seju ar platmali, un grīļīgā solī strauji tuvojās mums!
— Āāāu! Skrien, ko kājas nes! — es iebrēcos.
Pirms beidzu kliegt, Maiks jau bija pagaisis.
Drāzos uz priekšu un drīz minu viņam uz papēžiem. Kad esmu pārbijies, esmu spējīgs ne uz tādu skriešanu vien.
14
Katram cilvēkam, kurš grib notvert divus pārbiedētus divpadsmit gadus vecus skrējējus, es iesaku nevilkt mugurā lietusmēteli, kas pinas pa kājām.
Mēs izskrējām cauri nelieliem koku puduriem. Mēs paskrējām garām dīķiem. Mēs izskrējām cauri bariņam pīļu, kuras gāzelējās mēnessgaismā, un tās pašķīda uz visām pusēm. Mēs skrējām un kritām, un skrējām atkal. Mēs neapstājāmies, līdz nebijām sasnieguši parka otru malu, kas robežojas ar Piekto avēniju.
Nav nekāds brīnums, ka tad, kad nonācām ielu gaismā, no lietusmētelī ģērbtā vira nebija ne miņas.
— Nākamreiz, Rikij, — Maiks nespēja atgūt elpu, — drusciņ piedod tempu. Ja kāds dzenas pa pēdām, man netik samazināt ātrumu tādēļ vien, lai tu varētu tikt līdzi.
Biju saliecies uz priekšu, uzlicis rokas uz ceļgaliem, aizelsies — un nu pacēlu galvu. Grūti bija elpot. — Vai tad tu neaptver, ka tikai kalpoji par ēsmu? Es neatstājos no tevis, lai viņi noķer tevi pirmo un es pa to laiku varu aizbēgt.
Būtu nu es zinājis, ka šie vārdi piepildīsies!
Maiks vairs neteica neko. Viņš sakopoja spēkus, lai atgūtu elpu.
Plāksnite uz ielas stūra liecināja, ka te satiekas Piektā avēnija un Septiņdesmit sestā iela. Kad salīdzinājām ar to adresi, ko mums bija iedevis brālis Filips, redzējām, ka atrodamies vismaz divdesmit kvartālus uz ziemeļiem no misijas nama.
— Maik, varbūt mums vajadzētu doties atpakaļ pie brāļa Filipa.
— Vēl ir tikai pustrīs. Viņš pieteica, lai nogaidām līdz sešiem. Ko, pēc tavām domām, mēs varētu iesākt, tur nokļuvuši?
— Varbūt gaidīt. Vai gulēt. Es negribu atgriezties parkā, un es nezinu, ko citu varētu darīt.
Pakaļdzīšanās spars sāka noplakt. Es pamazām aptvēru, ka ir maz cerību sameklēt Džoelu. Mēs vieni paši nakts vidū atradāmies lielā pilsētā, un man gandrīz sagribējās raudāt. Draņķīga jušana.
— Labi, ka mums ir aizmugure, lai notiek, kas notikdams, — Maiks sacīja.
— Lieliski. Brīnišķīgi. — Man nebija ne jausmas, ko viņš ar to domā.
— Ak tu nejēga! Kā tev šķiet, vai Dievs mūs šeit spēj atrast?
— Ko?
— No tavas sejas redzams, ka tu gan labāk atrastos mājās un mēģinātu noslēpties no Džoela. Es jau ari. Tikai atceries, ka mums ir Kāds, uz kuru paļauties, jā, vecīt?
