Norādīju uz sāneju. — Atvainojiet, kungs, tur kāds ir iekļuvis nepatikšanās.
Vīrietis nelikās zinis par mani un gāja tik tālāk.
Vērsos pie dāmas augstpapēžu kurpēs un skaistā kleitā: — Kundze, vai jūs nepaskatītos? Man šķiet, tur kādam nepieciešama palīdzība.
Viņa pieklājīgi pasmaidīja un apgāja man apkārt.
Nākamajā brīdi ļaudis bariem vien gāja garām tumšajai sānejai, un neviens pats neapstājās. Ko darīt? Ja nu vīrs jau mirst? Vai nevienu tas neuztrauc?
Beidzu pūlēties, kad ieraudzīju — Džoels ar to vīru ir pārvietojies dziļāk durvīs.
Devos atpakaļ.
Pirms piegāju viņiem klāt, dzirdēju Džoelu sakām: — Drusku ūdens, labi? Tas jūs atžirdzinās.
Bija dzirdami šļaksti.
Kājas sakustējās, un es saklausīju kunkstienu.
Atkal šļaksti.
— Kas par… Ei, mazais, izbeidz!
Džoels ieķiķinājās: — Cik jauki! Cik jauki! Tas vīrs nav beigts!
Sekoja tāds pavārgs rēciens. — Kas tad tas?
Gar manu seju aizzibēja Džoela lāčuks — virs, kurš gulēja durvis, ņurdēdams aizlidināja to pāri ejai.
Steigdamies tam pakaļ, Džoels gandrīz paklupa pār manām kājām. Viņš pacēla lāčuku un, mulsi smaidīdams, palūkojās atpakaļ uz vīru.
Atšķirībā no Džeimsvilas šeit ļaudis gulēja ne tikai gultās vien. Un šķiet, ka nevienu tas neuztrauca. Kā gan mūsu Dievs pieļāva tādas lietas?
Man nebija laika brīnīties. Atskanēja vēl viens rēciens.
Cilvēks, kuram pietika spēka aurot un sviest pa gaisu spēļu lācīti, nevarētu būt tuvu nāvei, es pats sev teicu. Faktiski jau cilvēks, kura balss skanēja tik nikni, laikam gan nemaz negribēja, lai viņu izglābj.
Kājas pazuda no sānejas, jo virs pieslējās augšā.
— Tas vīrs ir saniknojies, — es teicu Džoelam, sagrābis viņu aiz rokas. — Ņem lāčuku un laižamies projām!
To mēs arī darījām.
Cilvēks nekad nevar iegūt visu. Jau bija pienākusi ceturtdienas pēcpusdiena, mūsu ekskursija pa Modernās mākslas muzeju bija pusē, bet šķita, ka tikai nupat esam iebraukuši pilsētā.
Bijām apskatījuši Brīvības statuju un debesskrāpjus un stundām ilgi gājuši caur Manhetenu, līdz nokļuvām Modernās mākslas muzejā, taču vēl ne reizi nebijām uzdrāzušies virsū kādas Volta Disneja filmas režisoram, kurš mums gribētu dot lomas. Un mēs arī nebijām izjaukuši nevienas bankas aplaupīšanu.
Es jau sāku prātot, kāpēc mūsu gājiena laikā biju turējis gatavībā fotoaparātu. Protams, visapkārt bija spoži limuzīni, taču tiem es jau biju izlietojis veselu filmiņu. Turklāt braucējiem nepavisam nepatika rausties laukā no mašīnas un pozēt tai blakus.
Debesskrāpji, par kuriem biju sapņojis, gan bija acu priekšā, bet man pietika vienu reizi palūkoties uz tiem caur fotoaparāta actiņu, lai atmestu domu par to bildēšanu. Tie pilnīgi aizsedz fotoaparāta actiņu. Redzams tikai un vienīgi mūris. Nav lielas jēgas to knipsēt.
Uz ielas es varētu nofotografēt daudzus jo daudzus cilvēkus. Cilvēkus kažokos un limuzīnos. Cilvēkus skrandās rokamies pa atkritumiem. Bet es jutu, ka nebūtu labi iejaukties viņu dzīvē, tāpēc galvenokārt tikai skatījos. Redzēdams ļaudis sēžam uz ielu stūriem un lūdzamies grašus, jutos briesmīgi.
Taisnību sakot, lielākajā daļā manu fotogrāfiju bija redzama Lisa. Lisa pie Brīvības statujas. Lisa pie vilciena. Lisa blakus viesnīcas baseinam. Protams, tā bija tikai sagadīšanās.
Tā nu iznāca, ka pēc tam, kad mēs ar Maiku bijām situšies vai nost, lai samainitu fotoaparātus, Ralfijs nemaz nepūlējās uzņemt savas fotogrāfijas. Viņš bija pārāk aizņemts ar apkārtskatīšanos.
Vai arī ar jautāšanu. Kad visa klase devās uz citu telpu, Ralfijs nolēma uzrunāt muzeja uzraugu.
— Kungs, — Ralfijs viņam čukstus teica. — Es nesaprotu.
Gaiss, kas mūs apņēma, pat smaržoja pēc klusuma. Telpās ar augstajiem griestiem un gludajām, gandrīz vai mirdzošajām, ievaskotajām grīdām ikviena skaņa izklausījās kā reaktīvās lidmašīnas rēkoņa.
Evansa kungs mums bija piekodinājis uzvesties, cik labi vien iespējams. Tādi muzeji kā šis, viņš bija teicis, ir pasaulslaveni. Mākslas mīļotāji no visām malām ierodoties aplūkot tieši šo ekspozīciju. Mums ne prātā nedrīkstot ienākt doma, ka mēs varētu traucēt viņus baudīt gar sienām izliktos mākslas darbus.
Mēs arī izturējāmies klusi. Pirmkārt, tāpēc, ka ļaudis jau pa lielu gabalu raidīja drūmus skatienus pat uz to, kuram ieburkšķējās vēders. Otrkārt, tāpēc, ka bija tik daudz, ko skatīties. Skulptūras, gleznas un pat dažas tik dīvainas lietas, kurām mēs nevarējām izdomāt nosaukumus.
Muzejs tiešām bija smalks, jā gan. Tāpēc nemaz tik patīkami nebija tas, ka es nesu rokā Džoela lāčuku. Šai vietā es neparko negribētu pazaudēt Džoelu. Tāpēc vienā rokā šūpoju lācīti un izlikos, ka tā ir pati normālākā nodarbošanās pasaulē. Kaut arī visi tik solīdi ģērbtie ļaudis iepleta acis un ar mazu smaidiņu raudzījās uz mani no augšas.
— Ko tad tu nesaproti, mazais virs? — uzraugs nošņaukādamies jautāja Ralfijam.
