Ņujorkas pazemes noslēpums полностью

Teikt "aizmugure" un domāt "mūsu Dievs". Tieši Maika garā — izvēlēties tādus izteicienus, lai tikai neizklausītos pēc sprediķošanas. Tieši manā garā — kaut ko aizmirst tad, kad noteikti vajadzē­tu atcerēties.

Es pasmaidīju. — Tad paļausimies. Un iesim. Ielas misijas nams ir pamatīgu gabalu uz dienvi­diem.

Bija jāiet ilgāk, nekā biju domājis.

Mums sāka likties, ka ikvienas durvis, kam ejam garām, aicina iekšā.

Beidzot es jautāju: — Vai tu neesi noguris, Maik?

—   Pat ļoti.

—  Atceries, — es atgādināju, — mums jāatgrie­žas viesnīcā līdz deviņiem šajā pašā rītā. Viņi nositīs Ralfiju par to, ka viņš nepaziņoja par mūsu aizie­šanu. Un nav godīgi, ka visiem tagad jāraizējas par mums tāpat kā par Džoelu. Un, ja mēs nedabūsim tagad drusku pagulēt, gaidāma baigi smaga diena.

Kādas piecas minūtes mēs meklējām, kuras mājas parādes durvīs varētu atpūsties. .

—   Es pastāvēšu sardzē vispirms, — es teicu. Cieši satvēru brāļa Filipa doto vizītkarti un centos nepievērst uzmanību ēnām, kas tumsa ap mums. — Tu pagūli.

Maiks paspēra prom no durvīm zemē sames­tus papīrus un tad apgūlās.

—   Rikij?

—   Nu?

—   Kādēļ mums sekoja?

Uzdevis man risināt šādu uzdevumu, viņš pa­smaidīja, tad saritinājās, palicis pagalvi lāčuku spil­vena vietā. Viņš aizmiga, pirms es spēju ko pateikt.

Sargam savi pienākumi jāveic dziļā vientulībā. Maika jautājums man bija sagādājis daudz pārdo­mu, kurām nodevos, kamēr viņš gulēja.

Pamodināju viņu pēc stundas.

—   Viņi bija uz vienu roku, — es pavēstīju.

—   Ko? — Maiks izberzēja acis un nopūtās.

—Tas virs un tā meitene bija uz vienu roku. Tik­līdz viņš ieraudzīja, ka mēs speram soli uz viņas pu­si, viņam nācās izskriet no aizsega un meiteni aiz­stāvēt. Tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņa mūs ēs­tuvē redzēja un saprata, ka mēs klīdisim apkārt, un tad pasauca to vīrieti lietusmētelī, un viņi abi sāka mums sekot. Varbūt viņi gribēja nolaupīt mūsu naudu. — Es biju noguris. Lai Maiks paprāto par to savā sardzes laikā. — Tagad tu palauzi galvu par to.

Mani pēdējie vārdi bija: — Maik, tu tikai neaizmiedz! Mums nav tālu jāiet, bet pēc stundas mums jābūt misijas namā.

Lāčuka vilna kutināja man seju. Gulēt mājas parādes durvīs. Labi, ka es biju pārlieku noguris, lai raizētos par cieto klonu. Kā gan cilvēki var tā

dzīvot? Un kāpēc viņiem būtu tā jādzīvo?

* * *

—   Puikas, puikas, jumsim man jāpalīdz! — Mēs ieraudzījām sīku, vecu vīriņu braucamkrēslā.

— Jūs varētu kļūt pasakaini bagāti, ja vien man palīdzētu!

Mēs ar Maiku saskatījāmies. Brālis Filips mūs bija atstājis vienus un aizgājis misijas telpās sameklēt cilvēkus, kuri spētu mums palīdzēt. Mēs joprojām bijām drusku apreibuši aiz nogu­ruma un vismazāk jau nu bijām gatavojušies sastapt tādu sīku, murmUlējošu vīreli braucam­krēslā.

Sienas visapkārt bija pelēkas aiz vecuma. Tās atdzīvināja izbalojuši reklāmas plakāti. Kāds pep- sikolas plakāts bija tik vecs, ka meitene, kura nesa paplāti ar dzērienu, bija ģērbusies tāda piegriezu­ma drānās, kādas, kā es biju novērojis, meitenes atkal valkāja pēdējā laikā. Jaungada plakātā bija redzams liels, pūkains, balts suns, kurš lūkojās uz mums no riepu aizsega. Tur bija zelējamās tabakas reklāmas plakāti un mašīneļļas plakāti, un daudz kā cita. Man šķiet, jebkurš no tiem izskatījās labāk par pliku sienu.

Ēka bija zema un plakana. Brālis Filips bija teicis, ka otrajā stāvā esot nakts patversmes gul­tas. Mums visapkārt pirmajā stāvā bija gari galdi ar salokāmajiem krēsliem un atpūtas stūrītis ar tele­vizoru un apdriskātiem mīkstajiem krēsliem, un divāniņiem.

Aiz galvenās zāles atradās virtuve. Priekšpusē •stāvēja galdi ar šķīvjiem un krūzītēm. Mēs dzirdējām trauku šķindoņu un balsis — tur sāka gatavot brokastis.

— Nu, nāciet šurp, zēni! — vīrs ne­mitējās tarkšķēt. — Vai ta' jūs gribat tapt bagāti vai ne?

15

Par naudu es domāju vismazāk. Pilnīgi no­teikti — man prātā bija Džoels. Varbūt ari izgulē­šanās. Bet ne jau nauda.

Mēs ar Maiku pieklājīgi pasmaidījām. Šis vīrs izskatījās jucis.

Tas neliedza viņam ar saraustītām kustībām pieripināt savu krēslu mums tuvāk. Ja arī vīru uz­trauca tas, ka mēs neklausījāmies šajā tarkšķēšanā, viņš nelika to manīt.

Viņam bija plāna, iesirma bārdele, kas sniedzās gandriz līdz jostas sprādzei. Tie daži zobi, kas vīdē­ja viņa mutē, bija šķībi un brūni. Kad vīrs gandrīz piespieda mūs pie galda, es centos neelpot caur degunu.

—Jā, zēni! Bagāti! Jums tikai jātop par manām kājām! — Nekad nebiju dzirdējis kādu runājam tik ātri.

Ar acīm meklēju brāli Filipu. Viņš nekur nebija redzams.

—    Nu? Ko jūs teiksiet? — Plidamies mums virsū ar savu jautājumu, viņš izslēja bārdeli.

—   Es, ē… — Šis vīrs padarīja mani tramīgu.

—  Šitais ir mans puika! — Sīkais vīrelis aiz prie­ka paberzēja rokas. — Es zināju, ka tu to darīsi. — Viņš nolaida izslieto zodu un pieklusināja balsi, itin kā paustu mums kaut ko svarīgu. — Banku aplaupītāji un tamlīdzīgi. —Tad viņš atkal ierunājās skaļi: — Skaidrs? Stāv tur ilgu laiku! Ilgu laiku! Ilgu laiku!

Viņš atkal sāka tarkšķēt un atgaza galvu.

Kur palicis brālis Filips?