īsais pabeidza teikumu. — Redzi, mēs esam dzirdējuši par kādu sliktu čali. Ne tā vienkārši sliktu. Sliktu un bīstamu. Tas ir Neģēlis Džins Delanijs — tā šo sauc. Tas zellis pārvalda tīklu. Pārrauga apgabalus.
Tas nu manai saprašanai bija drusku par daudz, laikam gan šī neizpratne atspoguļojās manā sejā.
Otrais virs nezaudēja pacietību. — Apgabalus. Viņam itin kā pieder visa teritorija. Ja tu sāc ubagot uz kāda no viņa stūriem vai kādā no viņa met- rostacijām, viņš tevi drusku ieštaukā. Ja tu vēlreiz tur atgriezies, tu drīz vien vari kaut kur atjēgties ar lauztu roku vai kāju. Vienvārdsakot, šajā pilsētas daļā viņš pārrauga kādus desmit profesionāļus un nokāš savu daļu no viņu nopelnītā. Visdraņķīgākais tas, ka neviens tak nezina, kur šie katru nakti nolien.
Man bija apnikusi paša muļķība, bet nācās vien atkal pārjautāt: — Nolien?
— Nu! Tā kā ielas misijā. Mēs pārnākam te. Brālis Filips ir kolosāls. Tik kolosāls, ka daži no mūsējiem pat atgriežas īstajā pasaulē. Kā tas ēstuves Hugo. Bet šitais neģēlis viņus aizved kaut kur citur. Lai pogainie nēsāsit to bandu. Paslēpj šos pa nakti. Neviens nezina, kur. Kaut arī mēs visi šito pilsētas daļu pazīstam pa pirmo.
— Jūs gribat teikt, — es lēnām sacīju, — ka mans brālis ir pazudis un nav atrasts tāpēc, ka viņu notvēris Neģēlis Džins Delanijs. Katru nakti Džoels kopā ar pārējiem no tās bandas tiek kaut kur noslēpts, un dienā viņu atkal sūta ubagot.
Abi viri piekrītoši pamāja. Brālis Filips viegli uzlika man uz pleca roku.
Man būtu vajadzējis just bailes. Taču niknums nelaida tās ne tuvumā.
— Ja es manīšu uz sava brāļuka ādas kaut vienu skrambiņu, tam čalim nāksies to smagi nožēlot, — es noteicu.
Šoreiz mana seja laikam gan pauda nevis mulsumu, bet pavisam ko citu, jo neviens nesmējās.
16
— Tagad viss skaidrs! — Maikam neviļus izspruka, un viņš strauji pielēca kājās.
Pulkstenis bija pusastoņi piektdienas rītā. Džoels bija pazudis vai arī nozagts jau septiņ- padsmitarpus stundas. Pēc četrām pieturām mums bija jākāpj laukā netālu no Longailendas viesnīcas.
Es biju atslējis galvu pret vilciena logu, un tā vibrēja. Man bija viss vienalga. Es atdotu nezin ko,, lai tikai drusku dabūtu pagulēt.
Biju tik pārguris, ka runāšana prasija milzu piepūli. — Maik, šajā jautājumā nekas taču nav skaidrs.
— Ir gan. Atceries — tu teici, ka, pēc tavām domām, tas zellis lietusmētelī un meitene no ēstuves ir uz vienu roku. Un viņš metās uz mūsu pusi, tiklīdz viņam šķita, ka mēs meiteni esam notvēruši.
Es izslējos taisni, cenzdamies nokratīt pārgurumu. — To es teicu gan, vai ne? — Kamēr Maiks tajās durvīs gulēja un es stāvēju sardzē, man bija atliku likām laika pārdomām. — Vai tad tas joprojām kaut ko izskaidro?
— Jā gan! Pat vēl vairāk nekā līdz šim!
— Uz priekšu! — es sacīju. — Tu esi zirgā.
— Un, pirms tu tajā durvju ailē aizmigi, tu man ieteici, lai es izdomāju, kādēļ viņi mums seko.
Beidzot es biju pilnīgi pamodies.
— Ja mēs zināsim — kādēļ, mēs tiksim krietni tuvāk Džoelam!
Maiks piekrītoši pamāja. — Un es zinu — kādēļ. Viņi ir no Neģēļa Džina Delanija bandas! Varbūt lietusmētelī ģērbtais zellis bija pats Neģēlis Džins.
— Tev taisnība, — es atteicu. — Viss sakrīt. Meitene ēstuvē mūs noklausās. Viņa satraucas par to, ka mēs varētu atrast Džoelu, sadabū kādu palīgā un izseko mūs, lai pārliecinātos, vai mēs netiksim Džoelam klāt.
— Vai arī… — Maiks saknieba lūpas.
Es uzreiz sapratu. — Vai arī viņi gaidīja īsto bridi, lai mūs abus nogrābtu.
— Tieši tā, — Maiks noteica.
Viena lieta man nedeva mieru. Ja nu mēs nespriežam pareizi? Ja visa mūsu teorija ir nepareiza? Ja nu Džoels jau atrodas simt jūdžu tālu? Es nepieļāvu tādu domu. Mums nebija izvēles — vajadzēja meklēt. Cerība bija vāja, taču tas bija kaut kas daudz, daudz labāks par neko.
Katrs savās domās iegrimis, raudzijāmies laukā pa logu. Neviens no mums nebilda ne vārda, līdz nokļuvām viesnīcas istabā un purinādami uzmodinājām Ralfiju, kurš patiesi priecājās, mūs redzot.
* * *
Deviņos un piecās, tas ir, piecas minūtes pēc tam, kad biju sācis gaidīt ziņas, es jau biju gatavs sajukt prātā. Viesnīcas istaba, kurā atrados, šķita šaura kā maizes kaste. Man nebija ne mazākās vēlēšanās skatīties televizoru. Es nespēju aizmigt, kaut ari iepriekšēja nakts mani bija galīgi nomocījusi.
Džoels atradās tur ārā, tur kaut kur, un man bija piesacīts palikt viesnīcā un gaidīt ziņas no policijas. Man jāpaliek viesnīcā līdz vakaram, kad visi atgriezīsies, pēc tam mēs ar Maiku atkal dosimies meklēt Džoelu. Mazs mierinājums bija tas, ka tikmēr, kamēr es sēžu uz gultas malas, Džoelu meklē lielākā daļa brāļa Filipa palīgu. Man gribējās būt tur ārā. Man gribējās darīt kaut ko, vienalga, ko, nevis tikai gaidīt.
Pārējie mūsu grupas dalībnieki bija sadalījušies divos pulciņos, kas devās katrs uz savu pusi, lai vēl apskatitu Ņujorku. Evansa kungs bija teicis, ka tik un tā neko nevar darīt un nebūtu nekāda labuma, ja visi sēdētu un gaidītu. Tā nu es sēdēju un gaidīju. Gluži viens.
Pie durvīm klauvēja.
