lai neizpostītu savu karjeru, inženieris tūlīt pat deva rīkojumu strādniekiem sākt darbu no tās vietas, nekuras tunelim vajadzēja pagriezties uz rietumiem. Inženieris saviem padotajiem iestāstīja, ka īsais tunelis, ko viņi bija būvējuši četras dienas, ir daļa no ventilācijas sistēmas un tam jāpalidz apgādāt pasažierus ar svaigu gaisu. Laila tēvs projektēja īpašu ventilācijas eju — tai bija jānoslēpj viņa kļūda, lai darbiniekiem nerastos ne mazākās aizdomas. Tad viņš pārrakstīja visas būvdarbu atskaites, un neviens nekad par šo kļūdu neuzzināja.
Inženieris glabāja šo noslēpumu gandrīz līdz nāves dienai. īsi pirms tās viņš visu izstāstīja savam dēlam, atvieglodams sirdi un attīrīdams sirdsapziņu. Lailam dzīvē nepavisam neveicās; un viņš ieslīga tādā izmisumā, ka izplānoja bankas aplaupīšanu, cerēdams izmantot lielisko iespēju un aizbēgt metro tunelī.
Atmiņas par šo notikumu Lailu noveda līdz histēriskai tarkšķēšanai. — Un vilciens mani gandrīz nogalināja! Tas bija man par sodu. Es devos pēc naudas, un, pirms biju sasniedzis ventilācijas eju, nāca vilciens!
— Lail, — es lūdzoši sacīju. — Pa kurieni var tikt iekšā tajā ejā?
Viņš ar neizpratni palūkojās uz mani. — Tur, kur sliedes pagriežas uz rietumiem. Vai tad tu neklausījies? Tas austrumu tunelis, nu, tas nepareizais, ir otrā pusē. Jāpagriežas sāniski, lai varētu ielist iekšā. Maz laika, maz vietas — jāpaspēj, pirms nāk vilciens!
Tas bija tas, ko man vajadzēja uzzināt. Beidzot! Mums bija jātiek projām.
— Paldies, Lail! — Es pakratīju viņa roku. — Liels paldies!
Es piecēlos, un Lisa piecēlās lidz ar mani. Pirms es pagriezos, lai mestos skriešus, Lisa satvēra manu roku.
— Vai tev nevajadzētu atstāt zīmiti brālim Filipam?
Es iesitu sev pa pieri. — Protams!
— Un vai tu negribi pajautāt par naudu? Ja to atdotu atpakaļ, varbūt Lails atgūtu labo slavu.
Es muļķigi pasmaidīju. — Kā tad!
Es pagriezos, lai lailam to pajautātu, bet bija jau par vēlu. Lisas vārdu iespaidā viņš tarkšķēja bez mitas. Mēs līdzjūtīgi noraudzījāmies uz smagi piemeklēto vīni.
Beidzot viņš aprima un noslaucija no lūpām siekalas, kas pilēja bārdā.
— Nauda! Nauda! Tas ir pats ļaunākais no visa! Es taču nespēju to vietu atklāt Neģēlim Džinam Delanijam, kaut arī pats to gribētu!
— Ko!!! — es iesaucos.
— Jā! Jā! — Saprātīgais skatiens atkal aizmiglo- jās. — Vai jūs nesaprotat? Es taču to neatceros! — Viņš sāka vāvuļot vēl atbaidošāk: — Es to neatceros!
23
Man tik ļoti gribējās skriet projām, ka iesāpējās kājas. Es zināju, kur ir Džoels!
Roka nespēja rakstīt pietiekami ātri, kad es uzšņāpu zīmiti brālim Filipam. Es to salocīju un iedevu Djūkam.
— Ja brālis Filips pārradīsies pirms mums, vai jūs, lūdzu, nenodotu viņam šo te?
Djūks sacija: — Bet viņš… —Tad apklusa un piekrītoši palocīja galvu. Divreiz vienā vakarā viņš aprāvās teikuma vidū. Man nu gan būtu vajadzējis rasties aizdomām. Bet es taču steidzos.
Es gribēju Djūkam pateikties par to, ka viņš, nebaidoties riskēt, palīdz mums meklēt Džoelu, taču laika vairs nebija nemaz. Tiklīdz viņš paņēma no manas plaukstas zīmīti, es apsviedos apkārt un metos uz durvīm, kur mani gaidīja Lisa.
Mēs drāzāmies projām pa ietvi un neapstājoties paskrējām garām veseliem astoņiem kvartāliem, līdz nonācām Brodveja un Piecdesmit piektās ielas metro stacijā. Mēs nebildām ne vārda, pirms nebijām nostājušies uz slīdošajām kāpnēm, kas nesa lejup.
Lisa izdvesa: — Ko darīsim tagad?
— Tagad mēs… Tagad mēs… — Es aprāvos. Tik tālu nebiju aizdomājies. Es ari nebiju padomājis par draudošajām briesmām un, ieraudzījis tuvumā stacijas peronu, aptvēru, ka nepavisam nebūs viegli doties iekšā tunelī.
— Mēs sameklēsim Maiku un Ralfiju, — kad jau bijām gandrīz nobraukuši lejā, es sacīju. —Tad vienam no mums būs jādodas iekšā tunelī un jāiekļūst ventilācijas ejā. Ja tur būs Džoels, mēs izsauksim policiju.
Perons vēl bija ļaužu pilns. Mēs negribējām pievērst sev uzmanību, tāpēc meklējām piesardzīgi un lēni. Pēc piecām minūtēm mums šķita, ka ir pamats pašām ļaunākajām aizdomām. Arī Maiks un Ralfijs bija pazuduši!
— Man negribas to darīt, — es teicu, — bet kādam ir jādodas iekšā tunelī — un tā jau nu nebūsi tu, kas to darīs!
Lisas acis iekvēlojās. — Tāpēc, ka es esmu meitene? Es arī varu to paveikt.
— Nē. Tāpēc, ka viņš ir mans brālis.
Šis strids lika mums aptvert, cik nopietnā situācijā esam nokļuvuši. Klusēdami caur ļaužu pūli devāmies uz pašu perona galu.
Es biju brinījies par to, kā gan Neģēlis Džins nepamanīts tik bieži varēja nokāpt uz sliedēm un atkal tikt atpakaļ uz perona. Nu es sapratu. Pār perona pēdējo posmu pirms tuneļa sākuma tumšu ēnu meta liels pīlārs.
Mēs ar Lisu iegājām tumšajā ēnā.
— Spocīgi! — viņa pačukstēja.
— Vismaz te ir trepes, pa kurām var nokāpt uz sliedēm, — es teicu. — Droši vien tās domātas strādniekiem.
